Klimata pārmaiņas

Klimats un tā mainība Klimats ir mums apkārt norisošo laika apstākļu, meteoroloģisko parādību un notikumu apkopojums ilgā laika posmā, kas var apvienot gan pāris gadus, gadu desmitus, un pat gadu tūkstošus. Klimatu raksturo vidējotas un ilglaicīgas atmosfēras fizikālo rādītāju vērtības, kas raksturīgas Zemei kopumā (globālais klimats) vai noteiktai teritorijai (valstij vai reģionam). Konkrētās teritorijas klimats ir daudz pastāvīgāks nekā laika apstākļi un klimatu nosaka Saules starojuma daudzums un sadalījums gada laikā, atmosfēras cirkulācijas raksturs, zemes virsmas raksturs. Zemes klimats ir ļoti sarežģīta sistēma un galvenais to veidojošais faktors ir enerģijas plūsmas, kuras Zeme saņem no Saules. Klimats veidojas no Saules nākošajai enerģijai izkliedējoties un mijiedarbojoties ar Zemi, līdz ar to klimata sistēmu var definēt kā sastāvošu no atmosfēras, hidrosfēras, kriosfēras (Zemes ledāju un sniega segas, un mūžīgā sasaluma), litosfēras un biosfēras. Atmosfēra ir klimata sistēmas visnestabilākā un straujāk mainīgā daļa, kuru veido gāzes, ūdens tvaiki, kā arī putekļi un aerosoli. Izmaiņas var rasties piesārņojuma rezultātā, ko rada cilvēka darbības, piemēram, fosilā kurināmā sadedzināšana, rūpnīcu darbība, dažādu ķimikāliju izmantošana lauksaimniecībā, tropisko lietusmežu izciršana. Klimata mainība notiek lēni un pakāpeniski, taču iespējams, ka kādu negaidītu procesu rezultātā (vulkāna izvirdumi, meteorītu krišana) klimata izmaiņas var norisināties strauji un neparedzami. Pētot ilgtermiņā veiktus laika apstākļu novērojumus ir iespējams konstatēt klimata pārmaiņas, tādas kā „mazais ledus laikmets”, kas pastāvēja Ziemeļeiropā starp 15. un 18. gs.

ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (The United Nations Framework Convention on Climate Change – UN FCCC) ir starptautisks daudzpusējs vides līgums, kas tika pieņemta ANO konferencē par vidi un attīstību (Riodežaneiro, 1992.). Konvencija mērķis ir stabilizēt siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnu iejaukšanos pasaules klimata sistēmā. Pati konvencija neizvirza nekādus obligātus ierobežojumus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju atsevišķām valstīm un nesatur īstenošanas mehānismus. Juridiski saistošā daļa ir Kioto protokols, kas izriet no Konvencijas. ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām ir parakstījušas un ratificējušas194 valstis. Viens no pirmajiem uzdevumiem bija izveidot valstu siltumnīcefekta gāzu uzskaiti - emisijas un piesaiste, kas tika izmantota, lai noteiktu1990. gadam atbilstošu bāzes līmeni, kā arī noteiktu dalībvalstu nepieciešamību samazināt SEG emisijas noteiktā apjomā.

ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām Konvencijas Sekretariāts atrodas Bonna, Vācijā. No 2006. līdz 2010. gadam par Sekretariāta vadītājs bija Yvo de Boer no Nīderlandes. 2010. gadā viņu nomainīja Christiana Figueres no Kostarikas. Sekretariāta mērķis ir sanāksmēs panākt vienprātību par problēmas stratēģisko risinājumu. Konvencijas dalībvalstis katru gadu kopš 1995. gada organizē konferencēs (Conference of Parties - COP), lai novērtētu panākto progresu, klimata pārmaiņu jomā. 1997. gadā tika pieņemts Kioto protokols un noteikti juridiski saistoši pienākumi valstīm, lai samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas. Kioto protokols ietver trīs mehānismus: - kopīgi īstenojamie projekti, - starptautisko emisiju tirdzniecība, - tīras attīstības mehānisms.

The UN FCCC Secretariat, Bonn, Germany

Pašlaik Padomē piedalās 195 ANO dalībvalstis. Klimata pārmaiņu starpvaldību Padome (The Intergovernmental Panel on Climate Change - IPCC) ir galvenā starptautiskā organizācija, kas izveidota klimata pārmaiņu seku mazināšanai. To izveidoja ANO Vides Programma un Pasaules meteoroloģiskā organizācija 1988. gadā. Tās galvenais uzdevums ir veidot skaidru zinātnisku pasaules uzskatu par klimata izmaiņām un to potenciālo ietekmi uz vidi un sociāli-ekonomiskajām sistēmām. Pašlaik Padomē piedalās 195 ANO dalībvalstis. Pasaules meteoroloģiskā organizācija Ženēvā, kur ir izvietojies arī IPPC Sekretariāts

Connie Hedegaard, ANO Klimata kongresa galvenā organizatore Indijas premjers Manmohan Singh (zils turbāns) un Indijas Vides un mežu ministrs Jaraim Ramesh (aiz premjera) daudzpusējā sanāksmē ar ASV prezidentu Baraku Obamu, Ķīnas premjeru Wen Jiabao, Brazīlijas prezidentu Lula da Silva un DĀR prezidentu Jacob Zuma ANO Klimata kongresā. Connie Hedegaard, ANO Klimata kongresa galvenā organizatore (2009. gada decembris, Kopenhāgena). Tagad ES Klimata komisāre.

Ieguvumi: Information Date: 29 Nov.–10 Dec. 2010 Location: Cancún, Mexico Participants: UNFCCC member countries Ieguvumi: Vienošanās par “Zaļo Klimata fondu” ("Green Climate Fund“). Vienošanās par “Klimata Tehnoloģiju centru” ("Climate Technology Center“). Turpināsies darbs, lai sagatavotu Otro Kioto protokola periodu. Dalībvalstu centieni nepieļaut, lai globālā gada vidējā temperatuūra nepaaugstinātos vairāk kā par 2°C, salīdzinot ar pirmsindustriālo periodu. Virzīšanās uz “zema oglekļa izmantošanas sabiedrības” (low-carbon society) modeli. Aicinājums attīstītām valstīm samazināt savas siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisijas, bet attīstošām valstīm plānot to emisiju samazināšanu. Vāji attīstītām valstīm paredzēt 100 miljardus ASV dolāru gadā, lai veicinātu siltumnīcefektu izraisošo gāzu emisiju samazināšanu un adaptāciju.

Date: 28 November 2011 – 11 December 2011 Location: Durban, South Africa Webpage cop17-cmp7durban.com From left to right: UN Secretary-General Ban Ki-mmon, President of South Africa Jacob Zuma, President of the Conference Maite Nkoana-Mashabane and UNFCC Deputy Executive Secretary Richard Kinley Durbanas platforma : Līdz 2015. gadam jāsagatavo jauns starptautisks līgums, kas aizvietos Kioto protokolu un stāsies spēkā no 2020. gada. Tiek iesaistītas attīstošās valstis (Ķīna, Indija), kā arī ASV, kura nav parakstījusi Kioto protokolu. Tiek attīstīta ideja par “Zaļo klimata fondu” – tas nodrošinās 100 miljardus ASV dolāru gadā trūcīgām valstīm.

2012. gada 26. novembris - 2012. gada 8. decembris Norises laiks: 2012. gada 26. novembris - 2012. gada 8. decembris Norises vieta: Doha, Katara Dalībnieku skaits: 17 000 Kioto protokola darbības laiks tiek pagarināts līdz 2020. gadam. Diemžēl tas attiecas tikai uz 15 % no pasaules oglekļa dioksīda emisijām, jo dokumenta apstiprināšanā neiesaistījās Kanāda, Japāna, Krievija, Baltkrievija, Ukraina, Jaunzēlande un ASV. Kioto protokols nekādi neattiecas uz emisiju samazinājumu jaunattīstības valstīs (Ķīna - pasaulē lielākais CO2 emitētājs; Indija; Brazīlija). Konferencē tika gūti nelieli panākumi par finansējumu “Zaļajam klimata fondam”. 10 million Facebook likes for continuation of the Kyoto protocol

Kioto mērķu izpilde SEG emisijas Eiropas Savienībā

Kioto protokola mērķis ir samazināt globālās siltumnīcefekta gāzu emisijas

Oglekļa emisijas dažādos pasaules reģionos 1800. – 2000. gadā

SEG emisiju sadalījums pa tautsaimniecības nozarēm Latvijā Kanādā Linda Leja, 2005

SEG emisijas uz vienu iedzīvotāju

Indikators Novērotās izmaiņas Koncentrācijas indikatori CO2 koncentrācija atmosfērā No 1000. līdz 1750.gadam CO2 koncentrācija atmosfērā ir 280 m.d., 2000. gadā - 368 m.d. (31±4 % pieaugums ) CO2 saistīšanas spēja Zemes biosfērā No 1800. – 2000. gadam piesaistītā oglekļa dioksīda daudzums ir aptuveni 30 GtC; 1990 - ajos gados tas samazinājies par 14±7GtC CH4 koncentrācija atmosfērā No 1000. līdz 1750. gadam - 700 mlrd.d., 2000. gadā - 1750 mlrd.d (151±25 % pieaugums ) N2O koncentrācija atmosfērā No 1000. līdz 1750. gadam - 270 mlrd.d., 2000 gadā – 316 mlrd.d. (17±5 % pieaugums ) Citas siltumnīcefekta gāzes Vispārējs pieaugums pēdējos piecdesmit gados Laika apstākļu indikatori Zemes virsmas temperatūra Divdesmitā gadsimta laikā pieaugusi par 0,6±0,2 % 0C pie tam vairāk sauszemē kā okeānā Temperatūra Ziemeļu puslodē Salīdzinot ar citiem laika posmiem pēdējos 1000 gados, temperatūra divdesmitajā gadsimtā pieaugusi visvairāk Diennakts temperatūras amplitūda 1950. -2000. gadam sauszemes teritorijā samazinājies. Temperatūras minimums naktī pieaudzis divas reizes salīdzinājumā ar dienas maksimālo temperatūru. Karstās dienas/ karstuma indekss Pieaudzis Aukstums/sals (dienas ar temperatūru zem 0 oC ) Samazinājies sauszemē divdesmitajā gadsimtā Nokrišņi (kontinentāli) Divdesmitajā gadsimtā Ziemeļu puslodē pieauguši par 5-10%, tomēr dažos reģionos - Āfrikas rietumos un ziemeļos, Vidusjūras reģionos samazinājušies Dabas kataklizmas ar palielinātu nokrišņu daudzumu Pieaug vidējos un augstākajos ziemeļu platuma grādos Sausuma periodu biežums un intensitāte Sausuma pieaugums vasaras mēnešos saistīts ar sausuma perioda biežuma palielināšanos dažos apgabalos. Dažos reģionos - teritorijās Āfrikā, Āzijā sausuma periodu intensitātes un biežuma pieaugums novērots pēdējā dekādē

Indikators Novērotās izmaiņas Bioloģiskie un fizikālie indikatori Jūras līmenis Divdesmitajā gadsimtā pieaudzis vidēji par 1-2 mm gadā Ledus segas pastāvēšanas perioda ilgums upēs un ezeros Divdesmitajā gadsimtā samazinājies aptuveni par 2 nedēļām vidējos un augstākajos platuma grādos Ziemeļu puslodē Ledus segas biezums un platība Ziemeļu ledus okeānā Vasaras beigās un agros rudeņos pēdējā dekādē ledus segas biezums sarucis par 40 %. Kopš 1950.gada pavasara un vasaras par 10-15 % samazinājusies ar ledu klātā teritorija Ledāji Plaši izplatīta ledāju atkāpšanās divdesmitajā gadsimtā Sniega sega No 1960-ajiem gadiem, kad novērojumiem sāka izmantot satelītus, samazinājusies par 10 %. Mūžīgais sasalums Sācis atkust un sarukt polārajos, subpolārajos un kalnu reģionos Veģetācijas sezona Pēdējo 40 gadu laikā pagarinājusies par 1-4 dienām dekādē Ziemeļu puslodē, it īpaši augstākajos platuma grādos. Augu un dzīvnieku izplatība Augu, kukaiņu, putnu un zivju izplatības areāls paplašinājies uz ziemeļiem un augstkalnu rajoniem Ziedēšanas, vairošanās un migrācijas sezona Ātrāka augu ziedēšana un putnu atceļošana, ātrāka vairošanās sezona, kā arī kukaiņu strauja savairošanās Ziemeļu puslodē Koraļļu rifu izbalošana Palielinās, īpaši El Niño efekta ietekmē Ekonomiskie indikatori Ar klimatu saistītie ekonomiskie zaudējumi Pēdējos četrdesmit gados pieaudzis klimata pārmaiņu un ekstremālu klimatisko parādību radīto zaudējumu apjoms un nozīme.

Globālās klimata sistēmas galvenie elementi un to mainību ietekmējošie procesi

Zemes klimats Zemes klimats ir sarežģīta sistēma, ko galvenokārt veido enerģijas plūsma, kuru Zemes virsma saņem no Saules. Enerģijas daudzums, kas sasniedz Zemes virsmu, ir 342 W/m2. Aptuveni trešā daļa no Saules plūstošā starojuma enerģijas tiek atstarota atpakaļ kosmiskajā telpā gan no mākoņu segas un Zemes virsmas, gan arī atmosfērā esošo putekļu un aerosolu ietekmē. Zemes klimata veidošanā liela nozīme ir dabiski pastāvošam siltumnīcefektam. Oglekļa dioksīds absorbē (tāpat kā ūdens molekulas, ozons, metāns un citas vielas) un atstaro infrasarkano starojumu, kuru emitē Zemes virsma. Temperatūru uz Zemes nosaka līdzsvars starp ienākošo Saules starojuma enerģiju un no Zemes virsmas atstaroto enerģiju. Saules enerģijas daļu, kas tiek atstarota, sauc par albedo. Vispirms no Zemes virsmas tiek atstarots infrasarkanais starojums (starojums ar lielu viļņa garumu), un šo procesu var aprakstīt ar Stefana-Bolcmaņa likumu: J = ε σ T2 ε – konstante, kas apraksta atstarošanas intensitāti no Zemes virsmas (vidēji 0,97 ūdens virsmai); σ – absolūti melna ķermeņa starojuma konstante 5,7 × 10-12 W/cm2K4; T – absolūtā temperatūra.

Zemes enerģijas bilance

Zemes enerģijas bilance Pēc Stefana-Bolcmaņa formulas aprēķinātā Zemes temperatūra ir ievērojami zemāka nekā faktiskā temperatūra. Tātad uz Zemes esošā temperatūra, kas nodrošina dzīvības pastāvēšanu, lielā mērā ir atkarīga no siltumnīcefekta. Dažādas siltumnīcefektu veidojošās vielas var atšķirīgi ietekmēt Zemes klimatu, ņemot vēra gan šo vielu spēju atstarot atpakaļ infrasarkano starojumu, gan arī to koncentrāciju atmosfērā. Ja Zemes atmosfēru veidotu tikai slāpeklis un skābeklis, Zemes vidējā temperatūra būtu tikai 6 °C, jo šīs gāzes nespēj aktīvi iekļauties Zemes siltuma plūsmā (faktiski Zemes vidējā temperatūra ir aptuveni 15 °C). Ogļskābā gāze (CO2), metāns (CH4), ka arī ūdens tvaiki, nonākot atmosfērā, var darboties līdzīgi kā siltumnīcas stikls, - tas ir caurlaidīgs ienākošajam starojumam, bet aiztur no Zemes virsmas atstaroto infrasarkano (siltuma) starojumu. Ņemot vērā šādu iedarbības efektu, šīs gāzes sauc par siltumnīcefekta gāzēm. Jo augstāka to koncentrācija atmosfērā, jo vairāk infrasarkanā starojuma (siltuma) tiek aizturēts Zemes atmosfērā un vairāk pieaug Zemes temperatūra. Hipotēzi par siltumnīcefektu veidojošo gāzu un galvenokārt par CO2 nozīmi Zemes klimata izmaiņās izvirzīja zviedru ķīmiķis Svante Areniuss jau 1896. gadā. Mūsdienās pilnībā apstiprinājušies viņa aprēķini, ka CO2 koncentrācijas dubultošanās var izraisīt Zemes vidējās temperatūras pieaugumu par 5–6 °C. Svante August Arrhenius (1859–1927)

Siltumnīcefekts Klimats ir atkarīgs no Saules aktivitātes. Saules aktivitāte ir lielā mērā mainīga, bet tā nav atkarīga no cilvēka darbības. Vienkāršākais Saules aktivitātes mainību raksturojošo procesu kopums ir “Saules plankumi”. To veidošanos uz Saules raksturo 11 gadu atkārtošanās cikls. Saules plankumu veidošanās laikā ievērojami mainās enerģijas daudzums, ko saņem atmosfēra un Zemes virsma. Saules aktivitātes izmaiņas var ietekmēt globālo temperatūru no 0,33 °C līdz 0,45 °C. Tas ir temperatūras mainības intervāls, kas salīdzināms ar novēroto temperatūras pieauguma vērtību pēdējo 100 gadu laikā (0,4 °C). Tajā pašā laikā enerģija, ko saņem Zemes virsma, protams, var mainīties arī ilgākā laika posmā.

Siltumnīcefekts Serbu klimatologs Milutins Milankovičs ir izvirzījis hipotēzi, mēģinot izskaidrot klimata mainību desmitu gadu tūkstošu laikā (ledus laikmetu veidošanās, klimata optimuma periodi). Pēc šīs hipotēzes, klimata izmaiņas saistītas ar Zemes ass novietojuma mainību attiecībā pret Sauli. Zemes kustību ap Sauli raksturo periodiskas orbītas izmaiņas un Zemes rotācijas ass izmaiņas, bet ir pierādītas arī būtiskas pašas Saules aktivitātes izmaiņas, kas rada atšķirības enerģijas daudzuma, ko saņem Zemes virsma. Saules aktivitātei ir raksturīgs izmainu biežums (frekvence) – 11, 36 un 180 gadi, un līdz ar to arī Zemes klimats ir pakļauts ievērojamai dabiskai mainībai.

Lielākie siltumnīcefekta gāzu emitētāji pasaulē Pirmais cipars – valsts vai reģiona emisiju proporcionālā daļa. Otrais cipars - valsts vai reģiona emisijas uz iedzīvotāju skaitu (SEG tonnas uz vienu iedzīvotāju). Ķīna – 17 %; 5,8 ASV – 16 %; 24,1 ES – 11 %; 10,6 Indonēzija – 6 %; 12,9 Indija – 5 %; 2,1 Krievija – 5 %; 14,9 Brazīlija – 4 %; 10,0 Japāna – 3 %; 10,6 Kanāda – 2 %; 23,2 Meksika – 2 %; 6,4

Tambora vulkāns, Indonēzija Vulkāna izvirdums ar sprādzienu un milzīgu pelnu daudzuma izvadīšanu atmosfērā notika 1815. gadā. Sarkanā zona parāda pelnu slāņa biezumu.

Siltumnīcefekts Pasaules okeāna ūdeņu plūsmu mainība var ievērojami ietekmēt Zemes klimatu. To, iespējams, var saistīt arī ar ledus laikmetu iestāšanos. Okeānu ūdeņos izšķīdušo sāļu koncentrācija un līdz ar to arī ūdeņu blīvums uzskatams par vienu no galvenajiem faktoriem, kas nosaka okeānu ūdeņu cirkulācijas raksturu, veidojot “okeānu konveijeru”. Okeānu ūdeņu globālo plūsmu raksturu nosaka mazāka blīvuma augšējās ūdens plūsmas un dziļākās ūdens plūsmas. Augšējās ūdens plūsmas veidojošie ūdeņi ir siltāki, bet ar ievērojami zemāku sāļu koncentrāciju, ko nosaka atmosfēras nokrišņu izkrišana un virszemes notece. Augšējo ūdens plūsmu sāļums ir ievērojami augstāks, bet, dzīvajai organiskajai vielai nogrimstot, ūdeņi bagātinās ar biogēnajiem elementiem. Jūru un okeānu ūdeņu plūsmu raksturs: sarkans – siltas augšējās ūdens plūsmas; zils – dziļākās ūdens plūsmas; zaļš – okeānu reģioni, kur ir paaugstināts ūdens sāļums; gaiši zils – okeānu reģioni, kur ir pazemināts ūdens sāļums; dzelteni aplīši – reģioni, kur notiek ūdens straumju nomaiņa.

Golfa straume Okeānu ūdeņu plūsmas raksturo izteikts to aprites cikls (1400–1600 gadi), un to raksturs būtiski ietekmē klimatu. Vēl ir nozīmīgi, ka zemūdens plūsmas veidojošais ūdens ir piesātināts ar CO2 un ūdeņu plūsmu mainība var ievērojami ietekmēt šīs gāzes koncentrāciju atmosfērā.

Klimata pārmaiņas ietekmējošie dabiskie un antropogēnie procesi

Zemes vidējās temperatūras mainības raksturs pēdējo 1 000 000 gadu laikā

Klimata mainību iespējams analizēt arī ilgākos laika posmos, izmantojot ledāju sastāva analīzi. Ledāji (kalnos, Grenlandē, Antarktīdā) veidojas, sablīvējoties sniega masai, un to vecums var sasniegt vairākus simtus tūkstošus gadu. Veidojoties ledus masai, tajā paliek iekļautas gaisā esošās putekļu daļiņas, ka arī atmosfēru veidojošas gāzes. Līdz ar to, veicot ledus sastāva analīzi, ir iespējams rekonstruēt arī klimatiskos apstākļus, kādi ir pastāvējuši ledāju veidošanās laikā. Pētījumi liecina, ka klimats ir ievērojami mainījies un to ir noteikuši dabiski noritoši procesi. Rekonstruētās temperatūras vērtības cieši korelē ar siltumnīcefektu gāzu, vispirms CO2, koncentrācijas vērtībām. Tas apstiprina pieņēmumu, ka siltumnīcefektu veidojošo gāzu nozīme Zemes klimata izmaiņā ir būtiska un to koncentrācijas pieaugums ir jāsaista ar klimata pasiltināšanos.

Cilvēka darbības izraisītā klimata mainība Klimats pēdējo simts gadu laikā ir ievērojami mainījies. Šīs izmaiņas ir ne tikai ļoti straujas, bet arī saistītas ar Zemes vidējās temperatūras pieaugumu.

CO2 koncentrācijas pieaugums Klimata izmaiņas ietekmē ne tikai temperatūras pieaugums, bet arī izmaiņas nokrišņu daudzuma, klimata kā sistēmas stabilitāte, ekstremālo klimatisko parādību biežums. Liela daļa pētījumu klimata izmaiņas saista ar gāzu emisijas pieaugumu pēdējā gadsimta laikā cilvēka darbības dēļ. Ir pierādīts, ka pēdējo 100 gadu laikā gaisā ir ievērojami pieaugusi galvenokārt to gāzu koncentrācija, kuras izraisa siltumnīcefektu. To vislabāk pierāda CO2 koncentrācijas pieauguma tendences, kas konstatētas Mauna Loa observatorijā (Havaju salas, ASV). Tur konstatēts, ka vide, kuras tuvumā nav piesārņojuma avotu, vērojams pastāvīgs un ievērojams ogļskābās gāzes koncentrācijas pieaugums.

Gāzes, kas rada siltumnīcefektu * Lielums ΔQ parāda tās atstarotās enerģijas izmaiņas pie troposfēras augšējās robežas, kuras notiktu, ja attiecīgais komponents tiktu pilnīgi aizvākts no atmosfēras. Ņemot vērā CO2 emisijas apjomu pieaugumu, tiek vērtēts, ka līdz gadsimta vidum oglekļa dioksīda saturs dubultosies, salīdzinot ar mūsdienām. Tas var novest pie Zemes vidējas gada temperatūras palielināšanās par 1,5–4,5 °C. Ja CO2 potenciālo ietekmi uz Zemes klimatu pieņem par 1, tad citu siltumnīcefektu izraisošo vielu relatīvā potenciāla spēja ietekmēt Zemes siltuma bilanci var būt ievērojami lielāka: metānam tā ir 11, N2O – 270, bet freonam CF3Cl – 3400.

CO2 emisijas tagad un nākotnē CO2 izmešu daudzumi dažādos pasaules reģionos 2000. gadā Iespējamie CO2 izmešu daudzumi dažādos pasaules reģionos 2025. gadā

This time series, based on satellite data, shows the annual Arctic sea ice minimum since 1979. The September 2010 extent was the third lowest in the satellite record. Arctic sea ice loss

Prognozētais temperatūras un nokrišņu daudzuma mainības raksturs līdz 2050. gadam.

Klimata mainības ietekme uz piekrastes joslas procesiem

Klimata mainības iespējamā ietekme uz lauksaimniecības kultūru ražību

Klimata mainības sekas Globālā pasiltināšanās nozīmē ne tikai temperatūras pieaugumu: ir iespējama arī reģionāla temperatūras pazemināšanās, okeānu līmeņa paaugstināšanās, krasta joslas erozijas pastiprināšanās, mitrzemju pārplūšana, veģetācijas mainība, upju un ezeru līmeņa un noteces mainība. Ietekmes var skart cilvēka veselību, sabiedrībā noritošos procesus un ražošanu, vispirms – lauksaimniecību, zivsaimniecību, mežsaimniecību un var arī ietekmēt ostu sektoru. Īpaši dramatiska klimata maiņas ietekme var būt zemieņu reģionos, pie kuriem pieskaitāma arī Latvija, bet galvenokārt Zemes tropiskajos reģionos, kur tuksneša zonas ievērojama paplašināšanās var būtiski ietekmēt cilvēku izdzīvošanu. Baltijas jūras reģionā gaisa temperatūra var pieaugt par 2–4 grādiem 100 gadu laikā. Klimata mainības iespējamās sekas var būt biežāka “karstuma viļņu” izplatība, - situācijas, kad gaisa temperatūra ilgāku laiku ievērojami pārsniedz sezonai tipiskas vērtības. Piemēram, karstuma vilnis Francijā 2002. gadā bija iedzīvotāju mirstības pieauguma cēlonis.

Dienas maksimālās temperatūras un nāves gadījumu skaita kopsakarības karstuma viļņa laikā Parīzē 2003. gada vasarā

Gada vidējā temperatūra Baltijas jūras reģionā: A – esošā (1961. –1990 Gada vidējā temperatūra Baltijas jūras reģionā: A – esošā (1961.–1990.); B – prognozētā 2100. gadā. Mēneša vidējās temperatūras ikmēneša (janvāris līdz decembris) pieaugums Rīgā (1851. – 2008.).

Globālās pasiltināšanās ietekmes

Pierādītās un prognozētās jūras un okeānu ūdens līmeņa izmaiņas no 2000. līdz 2100. gadam. Sasilstot Zemei sāk kust polāro apgabalu ledāji, un „mūžīgā” sasaluma robeža izrādās nemaz nav tik mūžīga. Tas ietekmē ūdens daudzumu okeānā. Klimata mainības modeļi paredz, ka līdz 2100. gadam ūdens līmenis jūrās un okeānos būs pieaudzis par 0,09 līdz 0,88 m.

Jūras pamatkrasta summārās pārmaiņas pēdējo 70 gadu laikā, G Jūras pamatkrasta summārās pārmaiņas pēdējo 70 gadu laikā, G. Eberhards, 2004.

Jūras līmeņa izmaiņas Maksimālās ūdens līmeņa svārstības Baltijas jūrā pie Ventspils un Liepājas laikā no 1890. līdz 2000. gadam. Ūdens līmeņa izmaiņas Baltijas jūrā pie Stokholmas pēdējo 180 gadu laikā.

Nākotnes prognozes Vidējā temperatūra turpinās paaugstināties par ātrumu 0,1 – 0,4 grādi/10 gados. Laika gaitā kļūs siltākas ziemas, vasarā temperatūra paaugstināsies lēnāk. Gada nokrišņu daudzums palielināsies par 1–2 % 10 gados, gan vasarās, gan ziemās. Biežāki un intensīvāki karstuma periodi, vētras, lietusgāzes. Mainīsies upju caurteces režīms. Globālais vidējais jūras līmenis celsies par 13 – 68 cm. Klimatisko zonu virzīšanās uz ziemeļiem un pagarināsies augu veģetācijas periods. Klimats kļūs labvēlīgāks mežu augšanai, taču karstuma periodi vasarās palielinās mežu degšanas iespējas. 21. gs. beigās Baltijas jūru ziemā neklās ledus. Ūdens temperatūras un sāļuma izmaiņas varētu izmainīt bioloģiskos procesus, t.sk., zivju sugu izmaiņas. Migrējošo putnu uzvedības maiņas (agrāk atlido, agrāk dēj olas). Biežākas vētras izraisīs krastu joslas noskalošanos un zemāko vietu applūšanu. Samazināsies kurināmā patēriņš telpu apsildei ziemā, palielināsies elektrības patēriņš gaisa kondicionēšanai vasarā. Vasarās pasliktināsies vides apstākļi sirds un asinsvadu slimniekiem. Palielināsies kukaiņu un ar tiem saistīto slimību izplatība. Iespējama Golfa straumes apsīkšana.

Putekļu vētras ASV, 1935.-1936.

Kalnu ledāju kušana Whitechuck ledājs, Kaskādu kalni, ASV 1973. 2006., ledājs atkāpies par 1,9 km

Kilimandžaro

Ziemeļeiropa un Baltijas jūra ziemā

Ņemot vērā klimata mainības iespējamās negatīvās ietekmes, pasaules valstis ir vienojušās par nepieciešamību ierobežot CO2 emisijas apjomu, vispirms ierobežojot fosilā kurināmā patēriņu. Šie uzdevumi vispirms nozīmīgi ir Rietumeiropas valstīm, ASV, Japānai un citām attīstītajām valstīm, kur CO2 emisijas apjoms, pārrēķinot to uz vienu cilvēku, vairākus simtus reižu pārsniedz emisijas apjomu attīstošās pasaules valstīs un arī Latvijā. Ogļskābās gāzes emisijas ierobežošanu var veikt, racionalizējot degvielas patēriņu autotransportā, veicot enerģijas taupīšanas pasākumus ēku siltināšanā. Nozīmīga iespēja, ierobežot ogļskābās gāzes emisiju, ir atteikšanās no fosilā kurināmā izmantošanas, to aizvietojot ar bioloģiski atjaunojamo kurināmo, piemēram, koksni. Koks augot patērē to pašu ogļskābās gāzes daudzumu, kas izdalās, šo koksni sadedzinot – tās daudzums vidē nepieaug. Arī Latvijā vērojams temperatūras pieaugums, izmainās atmosfēras nokrišņu daudzums un šos procesus var aprakstīt kā lineāras izmaiņas.

http://www.claybennett.com/pages/fish_bowls.html Paldies par uzmanību!