1. Eiropas Savienība un Latvija Ērika Šumilo
ESF projekts „Profesionālajā izglītībā iesaistīto vispārizglītojošo mācību priekšmetu
pedagogu kompetences paaugstināšana”
(vienošanās Nr. 2009/0274/1DP/ /09/IPIA/VIAA/003)

2. Eiropas Savienības izveidošanās
1951: SIX dibina ECSC;
1957: Romas līgums nosaka vienota tirgus izveidi;
1973: ES paplašināšanās līdz 9 dalībvalstīm, tiek izstrādāta ES kopējā politika;
1979: pirmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas;
1981: ES paplašināšanās, Eiropas kopienai pievienojas pirmā Vidusjūras valsts, (The first Mediterranean enlargement);
1993: tiek pabeigta vienotā tirgus izveide;
1993: parakstot Māstrihtas līgumu, tiek izveidota Eiropas Savienība
1995: ES paplašināšanās līdz 15 dalībvalstīm;
2002: apgrozībā tiek laistas eiro banknotes un monētas;
2004: ES paplašināšanās + vēl 10 valstis

3. Situācija Eiropā pēc Otrā pasaules kara
1. Kara sekas – miljoniem bojā gājušo, izpostīta saimniecība, iznīcinātas kultūras vērtības, kas rada cilvēkos vēlmi nostiprināt mieru un novērst jaunu konfliktu iespējamību Eiropā
2. Eiropas ekonomiskā situācija pēckara periodā – uzskats, nepieciešama Eiropas valstu vienota darbība ekonomiskai atlabšanai
3. Bažas, ka “varas vakuums” karu nomocītajā Eiropā radītu vēlmi to aizpildīt PSRS.
4. Lielvaru ASV un PSRS savstarpējās ambīcijas, radīja vajadzību pēc trešā ietekmīgā spēka “the voice of Europe”, kas pārstāvētu Eiropu un varētu kļūt par “tiltu” Austrumu un Rietumu galējībām.

4. Ekonomiskais kritums, gads, kad sasniegtais IKP
Otrā pasaules kara sekas
Valsts
Kritušo skaits
Ekonomiskais kritums, gads, kad sasniegtais IKP
pielīdzinās 1945.gadam
Austrija
1886
Beļģija
82750
1924
Dānija
4259
1936
Somija
79 000
1938
Francija
1891
Vācija
1908
Itālija
1909
Nīderlande
1912
Norvēģija
10 250
1937
Zviedrija
IKP pieaugums
Šveice
Apvienotā Karaliste

5. Sers Vinstons Čērčils (Sir Winston Leonard Spencer Churchill 1874-1965)
Britu premjerministrs ( un
), bija viens no pirmajiem, kas
aicināja izveidot Eiropas Savienotās
Valstis. Otrā pasaules kara pieredze
pārliecināja viņu, ka mieru var garantēt
tikai apvienota Eiropa. Viņam bija mērķis
reizi par visām reizēm likvidēt to
nacionālismu un noslieci uz karošanu,
kas Eiropai radīja tik daudz nelaimju.
„Ir viens līdzeklis, kas […] dažos gados
padarītu visu Eiropu […] brīvu un […]
laimīgu. Ir jāatjauno Eiropas ģimene, vai
vismaz tik daudz no tās, cik mēs varam,
un jānodrošina struktūra, kurā tā var
mājot mierā, drošumā un brīvībā. Mums
jāizveido sava veida Eiropas Savienotās Valstis.”
Sers Vinstons Čērčils ir pazīstams arī
kā gleznotājs un rakstnieks.
1953. gadā viņam piešķīra Nobela
prēmiju literatūrā "for his mastery of
historical and biographical description
as well as for brilliant oratory in
defending exalted human values"..

6. 3. Izpētīt iespējas veidot muitas apvienību;
1948. gads Organizācija Eiropas Ekonomiskajai Sadarbībai (Organization for European Economic Cooperation)
4. Izskatīt savstarpēju norēķinu kārtību, un labākas darba spēka izmatošanas iespējas.
3. Izpētīt iespējas veidot muitas apvienību;
2. Attīstīt Eiropas iekšējo tirdzniecību, samazinot tarifus un citas tirdzniecības barjeras;
1. Uzlabot sadarbību starp iesaistītajām valstīm, lai atjaunotu Eiropu;
Lai realizētu Maršala plānu, 16.aprīlī tiek dibināta Organizācija Eiropas Ekonomiskajai Sadarbībai ar šādiem darbības pamatprincipiem:

7. Sākotnēji 18 dalībnieki - Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Īslande, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Portugāle, Zviedrija, Šveice, Turcija, Apvienotā Karaliste un Dienvidvācija (sākotnēji pārstāv amerikāņu un britu okupācijas zonas (Bizonijas)un franču okupācijas zonas).
OEEC pirmais mērķis 1948/1949 gados bija sagatavot Eiropas Atjaunošanas Programmu(European Recovery Programme). Laika periodā no 1948.gada 3.aprīļa līdz 1950.gada31.jūnijam dalībvalstis saņēma 11,800,000,000 dolāru (Lielbrintānija 24%, Francija 20%,Itālija 11.1%, VFR 11%).
Pateicoties amerikāņu spiedienam Eiropa pakāpeniski vienojās par tirgus liberalizāciju (1950.gadā 60% no privātās iekšzemes tirdzniecības, 1955.gadā -84%, 1959.gadā 89%).

8. Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (European Coal and Steel Community)
1951. gads
Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (European Coal and Steel Community)
Ogļrūpniecība un tērauda ražošana bija industriālās ekonomikas virzītājspēki, kas bija izšķiroši nācijas rūpnieciskajam un militārajam spēkam.
1950. gada 9.maija Šūmana deklarācijā priekšlikums izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu, kas uzskatāma par Francijas un Vācijas iniciatīvu Eiropas valstīm apvienot ogļu un tērauda sektorus zem “supranational” pārvaldes
Eiropas Ogļu un tērauda kopienas (EOTK) dibināšanas līgums, kas parakstīts Parīzē gada 18. aprīlī, stājās spēkā gada 23. jūlijā un kura termiņš beidzās gadā

9. Original SIX
Original SIX - visvairāk karā cietušās valstis, līdz ar to atvērtas radikālām pārmaiņām Eiropas pārvaldīšanā
Vācija - Konrāda Adenauera vadībā gadā izstrādāta konstitūcija;
Vācijas Federālā Republika dibināta 1949.gada maijā;
1955. gadā uzņemta NATO.
Savukārt valstis, kuru valdības izvairījās no okupācijas un traģiskiem zaudējumiem, pieturējās vēlmei saglabāt nacionālās valsts statusu:
Apvienotā Karaliste, Dānija, Norvēģija, Īslande. Neitrālu pozīciju ietur Īrija, Zviedrija, Šveice. Spānijā un Portugālē fašisma diktatūra pastāv vēl līdz 1970.gadam.
“High Authority” sešu dalībvalstu pārstāvju deleģēta lēmējvara (nacionālo valstu kontrole ierobežota), lēmumi (ražošana, cenas, tirdzniecība) pieņemti balsojot. Tā ir priekštecis mūsdienu Eiropas Komisijai.
ESCS veiksmes stāsts iezīmē Eiropas ekonomiskās integrācijas pirmsākumus, un pierādīja, ka SIX spēj sadarboties federālas struktūras ietvaros.

10. Žans Monē “Mēs apvienojam cilvēkus, nevis valstis”.
(Jean Monnet )
“Mēs apvienojam cilvēkus, nevis valstis”.
Monē aizsāktā tradīcija turpinās
mūsdienu ES

11. Žans Monē bija Francijas eksperts ekonomikas jautājumos un politikā aizrautīgi nodevās Eiropas integrācijas jautājumiem. Deva iedvesmu „Šūmana plānam”, kurš paredzēja Rietumeiropas smagās rūpniecības apvienošanu.
Monē dzimtā puse ir Konjakas reģions Francijā. Pēc skolas beigšanas 16 gadu vecumā viņš ceļoja pa visu pasauli kā konjaka tirgotājs, vēlāk arī kā baņķieris. Pēc abiem pasaules kariem viņš ieņēma augstus amatus, kas saistīti ar rūpnieciskās ražošanas saskaņošanu Francijā un Apvienotajā Karalistē.
Būdams Francijas valdības augstākais padomnieks, viņš bija galvenais, kas deva iedvesmu slavenajai gada 9. maija „Šūmana deklarācijai”, kuras rezultātā tika izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena un kuru tāpēc uzskata par Eiropas Savienības dzimšanas dienu. No līdz gadam viņš bija tās izpildstruktūras pirmais priekšsēdētājs.

12. No 1958. līdz 1960. gadam bija Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs.
Robērs Šūmans
(Robert Schuman )
Robērs Šūmans, jurists, Francijas ārlietu ministrs no līdz gadam, tiek uzskatīts par vienu no vienotas Eiropas pamatlicējiem.
Sadarbībā ar Žanu Monē viņš sagatavoja starptautiski slaveno Šūmana plānu, ko viņš publiskoja gada 9. maijā. Šo dienu tagad uzskata par Eiropas Savienības dzimšanas dienu.
Par plānu Šūmans informēja Vācijas kancleru Konrādu Adenaueru.
Neilgi pēc tam atsaucās arī Itālijas, Beļģijas,
Luksemburgas un Nīderlandes valdības. Šīs sešas valstis Parīzē, gada aprīlī parakstīja līgumu par Eiropas Ogļu un tērauda kopienu.
Eiropas Savienība tātad radās kā miera iniciatīva. Šūmans atbalstīja vienotas Eiropas aizsardzības politikas veidošanu.
No līdz gadam bija Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs.

13. Konrāds Adenauers (Konrad Adenauer 1876-1967)
Vācijas Federatīvās Republikas pirmais kanclers, kas vadīja jaunizveidoto valsti no līdz 1963.gadam, vairāk nekā jebkurš cits ietekmēja Vācijas un Eiropas vēsturi pēc Otrā pasaules kara.
Tikai sešos gados no līdz gadam. Adenaueram izdevās īstenot tālejošus ārpolitikas mērķus piesaistot Vāciju rietumu aliansei: dalība Eiropas Padomē (1951), Eiropas Ogļu un tērauda
kopienas dibināšana (1952) un Vācijas
pievienošanās NATO (1955), Eiropas Ekonomikas Kopienai EEC (1957).
Adenauera ārpolitikas stūrakmens bija izlīgšana ar Franciju. Kopā ar Francijas prezidentu Šarlu de Gollu tika panākts izšķirošs vēstures pavērsiens: gadā Vācija un Francija parakstīja draudzības līgumu, kas turpmāk ir palīdzējis bruģēt ceļu uz Eiropas integrāciju.

14. (pazīstams kā EEC Treaty, stājas spēkā 1958. gadā)
1955.gads Romas līgums
(pazīstams kā EEC Treaty, stājas spēkā gadā)
1955.gadā, kad Vācija pievienojās NATO, ogļu un tēraudrūpniecība bija zaudējusi noteicošo lomu ekonomikas un militārajā jomā. Eiropas līderi sāka apsvērt plašāku ekonomisko integrāciju.
1955.gada jūnijā SIX ārlietu ministri tiekas Sicīlijā, lai uzsāktu sarunu procesu, kura rezultātā 1957.gadā 25.martā parakstīti divi Romas līgumi - Francija, Vācija, Itālija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga
Tiek izveidotas:
Eiropas Atomenerģijas Kopiena/ European Atomic Energy Community (EURATOM);
Eiropas Ekonomiskā Kopiena/ European Economic Community (EEC);
EEC un EURATOM biroji tiek izvietoti Briselē;
1965. gadā ar Apvienošanās līgumu ECSC, EEC un Euratom pārvaldes institūcijas apvienotas.

15. 1957.gads Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEC)
Eiropas Ekonomiskā kopiena izveidoja vienotu preču tirgu (Single Market for Goods), paredzēja pilnīgu tirdzniecības barjeru atcelšanu starp organizācijas dalībvalstīm, t.i. atteikšanos no savstarpējas preču aplikšanas ar nodokļiem, kas ievērojami atviegloja tirdzniecību.
EEC un EURATOM izveidošanas rezultātā radās Eiropas Savienība
1968. gada 1. jūlijā Valstu sešinieks atceļ muitas nodevu savstarpēji importējamām precēm, pirmo reizi atļaujot brīvu pārrobežu tirdzniecību. Tās arī piemēro vienādas nodevas importam no valstīm, kuras atrodas ārpus to loka. Ir dzimusi pasaulē lielāka tirdzniecības grupa. Strauji pieaug tirdzniecība šo sešu valstu starpā, kā arī starp ES un pārējām pasaules valstīm.
1986.gadā Luksemburgā tika parakstīts Vienotais Eiropas akts, kas paredzēja pabeigt vienotā tirgus izveidi līdz 1992.gadam.

16. 1973.Gads
“Devītnieks”
ES paplašināšanās līdz 9 dalībvalstīm, tiek izstrādāta ES kopējā politika;
1973. gada 1. janvāris Dānijai, Īrijai un Apvienotajai Karalistei oficiāli iestājoties ES, “sešinieks” kļūst par “devītnieku”;
Dalībvalstis:
Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Vācija.
Jaunas dalībvalstis:
Apvienotā Karaliste, Dānija, Īrija.

17. 1979. gada 7. – 10. jūnijs
Notiek pirmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kur ES pilsoņi pirmo reizi tieši ievēl Eiropas Parlamentu, bet pirms tam EP locekļus deleģēja valstu parlamenti
1981. gada 1. janvārī notiek ES paplašināšanās, jo Eiropas kopienai pievienojas pirmā Vidusjūras valsts – Grieķija

18. 1993.gads pabeigta vienota tirgus izveide
Četri brīvības veidi
brīva preču
kustība
brīva pakalpojumu
brīva personu
brīva finanšu
Eiropas vienotajā tirgū cilvēki var brīvi pārvietoties un preču, pakalpojumu un naudas aprite ir tik brīva, kā vienas valsts robežās. Mēs brīvi varam šķērsot robežas, lai dotos komandējumā vai atvaļinājumā no vienas ES dalībvalsts uz otru, bet pašu mājās ir pieejams plašs izstrādājumu klāsts no visas Eiropas. Lai gan tagad to uzskatām par pašsaprotamu, vienotais tirgus ir viens no ES lielākajiem sasniegumiem. Kopš gada ir saskaņoti vairāk nekā 200 likumu par nodokļu politiku, uzņēmējdarbības noteikumiem, profesionālo kvalifikāciju un citiem robežu atvēršanas šķēršļiem.

19. Vienotā tirgus aizsardzība
Vienotā tirgus pamatā galvenokārt ir konkurence un regulatoru apņemšanās nodrošināt brīvu preču un pakalpojumu apriti, taču personu pārvietošanās brīvību garantē Šengenas līgums (nosaukts Luksemburgas pilsētiņas vārdā, kur to parakstīja).
Saskaņā ar šo līgumu ir atceltas pārbaudes pie vairuma ES iekšējo robežu un pastiprināta kontrole pie ES ārējām robežām. Brīva pārvietošanās ES iekšienē ir atkarīga no drošām ārējām robežām.

20. Kopējā ārējā un drošības politika Sadarbība iekšlietās un tieslietās
Māstrihtas līgums - līgums par ES parakstīts gada 7. februārī, stājās spēkā 1993.gada 1.novembrī ES
Eiropas Kopiena
Kopējā lauksaimniecības politika, muitas politika, vides aizsardzības politika, ārējā tirdzniecības politika, bēgļu un patvēruma meklētāju politika u.c.
Kopējā ārējā un drošības politika
Dalībvalstu sadarbība miera un drošības uzturēšanai, demokrātijas stiprināšanai u.c.
Sadarbība iekšlietās un tieslietās
Dalībvalstu sadarbība organizētās noziedzības un terorisma apkarošanai, rasisma un ksenofobijas novēršanai u.c.

21. 1992. gada 7. februārī ar Māstrihtas līgumu Eiropas Kopienas tika pārdēvētas par Eiropas Savienību.
Māstrihtā dalībvalstu valdības vienojās darboties kopā, gan veidojot ārpolitiku un drošības politiku, gan tieslietu un iekšlietu jomā. Līgums izveidoja jaunu struktūru ar trim pīlāriem.
Dalībvalstis uzsāka sadarbību jaunās politikas jomās
veselības aizsardzība
patērētāju tiesību aizsardzība
kultūras
jomā
transporta
sakaru

22. Lisabonas līgums
2007.gada 13.decembrī Portugāles galvaspilsētā Lisabonā ES valstu un valdību vadītāji parakstīja Lisabonas līgumu, kas stājās spēkā 2009.gada 1.decembrī.
Lisabonas līgums groza Līgumu par ES un EK dibināšanas līgumu, pārdēvējot to par Līgumu par ES darbību.
Ar Lisabonas līgumu tiek nojaukta līdzšinējā ES pīlāru struktūra un ES tiek piešķirts vienotas juridiskās personas statuss. Pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās juridiskās personas statuss bija Eiropas Kopienai (1.pīlārs), bet ne ES (2. un 3.pīlārs).

23. 1995. gads ES paplašināšanās līdz 15 dalībvalstīm
Dalībvalstis
Apvienotā Karaliste, Beļģija, Dānija, Francija, Grieķija, Īrija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande, Portugāle, Spānija un Vācija.
1995. gadā + 3
Austrija, Somija un Zviedrija.
15 dalībvalstis aptver gandrīz visu Rietumeiropu.
1990. gada oktobrī Vācija apvienojās, tādējādi Austrumvācija kļuva par ES sastāvdaļu.

24. 2002. gads apgrozībā tiek laistas eiro banknotes un monētas
Eiropas ekonomiskā integrācija 80-tajos gados valstīm lika apsvērt ideju par vienotas valūtas nepieciešamību. Vienotas valūtas ieviešana notika pakāpeniski.
1999. gada 1. janvāris 11 dalībvalstis eiro ieviesa bezskaidras naudas norēķiniem gadā tām pievienojas Grieķija.
2002.gadā eiro banknotes un monētas tika laistas apgrozībā, un 12 dalībvalstīs no 15, neiesaistās Apvienotā Karaliste, Dānija un Zviedrija.
Eiro sāk izmantot skaidras naudas darījumiem, un aizvieto šo valstu nacionālās valūtas.

25. 2004.gads ES paplašināšanās līdz 27 dalībvalstīm
2004. gada 1. maijs - Astoņas Centrālās un Austrumu Eiropas valstis – Čehijas Republika, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija – iestājas ES, izbeidzot to Eiropas sadalījumu, par kuru pirms 60 gadiem lielvaras lēma Jaltā. Par dalībvalstīm kļūst arī Kipra un Malta.
2007.gada 1.janvāris - Ar Rumānijas un Bulgārijas pievienošanos tika pabeigta piektā paplašināšanas kārta, kas tika sākta gada maijā, dalībvalstu skaitam palielinoties līdz 27 un Eiropas Savienības iedzīvotāju skaitam - līdz 492,8 miljoniem iedzīvotāju

26. Lisabonas līgums parakstīts 2007. gada 13. decembrī,
stājās spēkā gada 1. decembrī
1 miljons iedzīvotāju no vairākām ES dalībvalstīm var pieprasīt EK
izstrādāt jaunu lēmuma priekšlikumu.
LR Saeimai lielāka ietekme uz lēmumiem Eiropas Savienībā, — 30% nacionālo parlamentu varēs apturēt likumu priekšlikumus.
Eiropas Parlaments kļūst par līdztiesīgu lēmēju ar ES Padomi.
Pastāvīgs Eiropas Savienības "prezidents" - Eiropadomes priekšsēdētājs uz 2,5 gadiem. Rotējošā 6 mēnešu ES valstu prezidentūra paliek spēkā.
Kopīgo Eiropas Savienības ārpolitiku koordinēs "Augstais pārstāvis", kuru apstiprinās Eiropas Parlaments.
Eiropas Parlamentam ir galīgā lemšana par ES budžetu.
Latvijai 9 deputāti.
Latvija var izstāties no Eiropas Savienības.

27. Lisabonas līgums
Ar Lisabonas līgumu ES kļūst par Eiropas Kopienas statusa, tiesību un pienākumu mantinieci. Ar Lisabonas līgumu līdz šim lietotais vārds „Eiropas Kopiena" tiek pilnībā aizvietots ar vārdu „ES".
Lisabonas līgums uzskatāmi atspoguļo kompetenču sadalījumu starp ES un dalībvalstīm. Tā dēvētajās ekskluzīvajās kompetences jomās visi lēmumi tiek pieņemti vienīgi ES līmenī (ES institūcijās). Ekskluzīvā kompetence ES ir, piemēram, muitas jautājumi, konkurences noteikumi iekšējā tirgū, monetārā politika, kopējā ārējā tirdzniecības politika. Citās – tā saucamajās dalītās kompetences jomās, līdzās ES līmenī pieņemtajiem lēmumiem daudzi jautājumi tiek noteikti arī nacionālā līmenī.
Dalībvalstīm ir tiesības rīkoties tiktāl, ciktāl netiek pārkāpts ES līmenī noteiktais. Šajā kategorijā ietilpst, piemēram, lēmumu pieņemšana jomās, kas skar iekšējo tirgu, vidi, lauksaimniecību, enerģētiku u.c. Trešā kompetenču kategorija ir tā dēvētās atbalsta un koordinācijas funkcijas, kurās ES var veikt darbības, lai atbalstītu, koordinētu vai papildinātu dalībvalstu pasākumus. Šīs kompetenču kategorija aptver tādas jomas kā rūpniecība, kultūra, tūrisms, civilā aizsardzība, administratīvā sadarbība u.c.

28. Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja
ES vienotā institucionālā sistēma
Komisija / EK
pārstāv ES kopējās jeb līgumos definētās intereses ES un pasaulē
Padome
pārstāv nacionālās dalībvalstu intereses ES lēmumu pieņemšanas procesā
Eiropadome
nosaka stratēģiskās vadlīnijas ES attīstībai
Parlaments
pārstāv ES pilsoņu intereses ES lēmumu pieņemšanas procesā
Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja
sniedz padomus Parlamentam, Padomei un Komisijai ES lēmumu pieņemšanas procesā
ES Tiesa un Vispārējā tiesa
nodrošina tiesiskumu ES tiesību interpretēšanā un piemērošanā
Revīzijas palāta
pārrauga ES finanses

29. Lēmēju trijnieks Eiropas savienībā tiesību aktus pieņem
ES Padome – pārstāv dalībvalstu valdības
Eiropas Parlaments – pārstāv iedzīvotājus
Eiropas Komisija – politiski neatkarīga iestāde, kas aizstāv Eiropas kopējās intereses

30. Eiropas Parlaments EP Priekšsēdētājs Ježijs Buzeks (Polija)
Eiropas Parlaments ir vienīgā Eiropas Savienības iestāde, kuru tiešās vēlēšanās ievēl dalībvalstu pilsoņi savu interešu pārstāvībai.
Vēlēšanas notiek reizi 5 gados.
Pirmās tiešās EP vēlēšanas gadā, pēdējās gada jūnijā.
Ievēlēja 750 deputātus no 27 dalībvalstīm (Lisabonas līgums). Deputāti strādā Eiropas mēroga politiskās frakcijās, nevis pēc valsts piederības.
Parlamenta priekšsēdētāju ievēl uz 2,5 gadiem. Priekšsēdētājs vada Parlamenta darbu, atklāj, pārtrauc un slēdz plenārsēdes un paziņo par budžeta pieņemšanu galīgajā variantā.
Priekšsēdētājs pārstāv Parlamentu starptautiskajās attiecībās un attiecībās ar citām Kopienas institūcijām.
EP Priekšsēdētājs
Ježijs Buzeks
(Polija)

31. Eiropas Parlamenta uzdevumi un pilnvaras
Trīs galvenie uzdevumi
Parlaments kopā ar Padomi pieņem ES tiesību aktus.
Likumdošanas pilnvaras.
Parlaments demokrātiski uzrauga pārējo ES iestāžu darbu, īpaši EK. Izpildvaras uzraudzības pilnvaras.
EK sniedz ziņojumus EP par politikas un tiesību aktu īstenošanu, budžeta izpildi. Parlaments var apstiprināt vai noraidīt komisārus, tam ir tiesības pieprasīt Komisijas atkāpšanos.
Politiskās iniciatīvas un budžeta izdevumi. Pilnvaras regulēt izdevumus. Parlaments kopā ar Padomi lemj par ES budžetu, EP var pieņemt vai noraidīt ES budžetu. To kā EP realizē pilnvaras nosaka dažādas procedūras: Koplēmuma procedūra; Apspriežu procedūra; Budžeta procedūras; Piekrišanas procedūra; Ciešākas sadarbības procedūra; Amatpersonu iecelšana; Iniciatīva, Citas likumdošanas procedūras

32. Eiropas kopējā politika
1. Lauksaimniecības un lauku attīstība, zivsaimniecība, pārtikas drošība
2. Uzņēmējdarbība, iekšējais tirgus
Enterprise policies
Free movement of goods
Industry sectors
Small and Medium-sized enterprises
Your Europe - Business
3. Iekšējais tirgus
Competitiveness and Innovation Framework Programme
Free movement of services
Market access
4. Klimata jautājumi
5. Šķērsgriezumā
Better Regulation
Financial and economic crisis
Impact assessment of new initiatives
Multilingualism
Sustainable Development
6. Kultūra, izglītība, jaunatne
European Youth Portal (

33. 7. Ekonomika, finanses un nodokļi
8. Nodarbinātība un sociālās tiesības
9. Enerģētika
10. Vide patērētāji un veselība
11. ES skaidrojošās
Civil Society
DORIE - European Commission archive on institutional affairs
EU Institutions
EU Treaties
NGOs
Treaty of Lisbon
12. Ārējās attiecības, ārpolitika
13. Justīcija un pilsoņu tiesības
14. Reģionālā attīstība
15. Zinātne un tehnoloģijas
16. Transports un ceļošana

34. 2010. gada budžets – 141.5 miljardi eiro
7 gadiem miljardi eiro
Eiropas Savienības politiskās prioritātes – caur finanšu shēmu tiek pārvērstas konkrētos pasākumos.
Daudzgadu finanšu ietvars nosaka ES ilgtermiņa politikas prioritātes un nosaka ikgadējo maksimāli pieejamo finansējumu katrai prioritātei, kas jāņem vērā plānojot gada budžetu. Saskaņā ar Lisabonas līgumu, daudzgadu finanšu ietvars kļūst obligāts. Daudzgadu finanšu ietvaru (vismaz 5 gadu periodam) pieņems Eiropas Padome (pārstāv dalībvalstis) pēc Eiropas parlamenta piekrišanas saņemšanas. Pēc ietvara noteikšanas Padome un Parlaments, balsoties uz Komisijas priekšlikumu pieņem ikgadējo budžetu.
Virsmērķis – 2013 “ES budžets lielā mērā ir politisks instruments – darbojoties kopā Eiropas līmenī, mēs būsim labāk sagatavoti globalizācijas aizvien pieaugošajam tempam un strauji mainīgajām tehnoloģijām.”
Dalia Grybauskaite: Eiropas komisāre finanšu plānošanas un budžeta jautājumos
2010. gada budžets – miljardi eiro

35. 17.05.2006. Padomes, Eiropas Parlamenta un Eiropas Komisijas vienošanās par finanšu shēmas saturu
Nākamo septiņu gadu laikā koncentrēt darbību uz 3 galvenajām prioritātēm
Vienotā tirgus integrēšana ilgtspējīgas izaugsmes plašākam mērķim, mobilizējot ekonomisko, sociālo un vides politiku, konkurētspēja, kohēzija (saskaņota attīstība visā ES), dabas resursu saglabāšana un vadība
Eiropas pilsonības satura papildināšana - pilsonība, brīvība, drošība, tiesiskums un pieeja, access to basic public goods and services.
ES kā globāls partneris -
global player – pamatvērtību iedvesmots –labklājības, stabilitātes un drošības stiprināšana

36. Latvija Eiropas saimē
40% Latvijas likumu tiek piemēroti Eiropas Parlamenta aktiem.
Nākotnē šis apjoms pieaugs.
Īsi pēc iestāšanās ES Latvijai bija aktīvi jāiesaistās sarunās par ES daudzgadu budžeta – gadam veidošanu.
(prognoze)
Iemaksas
388,4 miljoni Ls (552,6 miljoni eiro)
1,63 miljardi eiro
Saņemtais
1,128 miljardi Ls (1,605 miljardi eiro)
6,60 miljardi eiro
Starpība
739,6 miljoni Ls (1,052 miljardi eiro)
4,97 miljardi eiro
Avots: LR Ārlietu ministrija,

37. Parlamenta komitejas
Parlamenta komitejas atbild par Parlamenta plenārsēžu darba sagatavošanu. Ir 20 pastāvīgās komitejas.
Komitejas ir sadalītas pa jomām:
Ārlietas;
Attīstība;
Starptautiskā tirdzniecība;
Budžets, utt., un tās atbild par konkrētu kompetences jomu.
EP var izveidot apakškomitejas un īpašas pagaidu komitejas
Tās risina specifiskas problēmas, vai arī saskaņā ar piešķirtām kontroles pilnvarām – izmeklēšanas komitejas.

38. Delegācijas 15 Eiropas Parlamenta deputāti Ir divu veidu delegācijas
EP darbojas 35 delegācijas. Katrā ietilpst aptuveni
15 Eiropas Parlamenta deputāti
Ir divu veidu delegācijas
Parlamentu sadarbības delegācijas, kuru uzdevums ir uzturēt attiecības ar to valstu parlamentiem, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis vai kandidātvalstis
Apvienotās parlamentārās komitejas, kuras uztur attiecības ar Eiropas Savienības kandidātvalstu vai Kopienas asociēto valstu parlamentiem
Parlaments piedalās arī piecās daudzpusējās asamblejās, kurās apvienojas EP deputāti un deputāti no Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm, Vidusjūras reģiona (EMPA), Latīņamerikas (EUROLAT), ES austrumu kaimiņvalstīm (EURONEST) un NATO valstīm.

39. Ģeogrāfiskais EP biroju izvietojums
EP oficiālā mītne – Strasbūra, pie Francijas un Vācijas robežas, simbolizējot Eiropas izlīgumu pēc pasaules kariem
Eiropas Parlamentam ir trīs darba vietas
Briselē (Beļģijā), Luksemburgā un Strasbūrā (Francijā)
Luksemburgā atrodas administratīvā pārvalde - Ģenerālsekretariāts.
Ikmēneša plenārsēdes, kuras apmeklē visi Eiropas Parlamenta locekļi notiek Strasbūrā un dažkārt arī Briselē. Komiteju konferences notiek Briselē.

40. EP, ES Padome, un EK
ES institūcijas Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome un Eiropas Komisija tika izveidotas 1950-tajos gados ar Eiropas Savienības dibināšanas līgumiem.
Eiropas Parlamentam, Eiropas Savienības Padomei un Eiropas Komisijai lēmumu pieņemšanas procesā ir jāsadarbojas, to sauc par Koplēmumu procedūru.

41. Eiropas Savienības Padome
(Ministru Padome)
Ministru padome ir ES centrālais lēmējorgāns. Padomes galvenais uzdevums ir pārstāvēt dalībvalstu intereses ES.
Eiropas Savienības Padome (Ministru Padome vai Padome) kopā ar Parlamentu ir atbildīga par likumdošanu un budžeta pieņemšanu.
Dalībvalstu ministri tiekas Eiropas Savienības Padomē. Atkarībā no darba kārtībā izskatāmajiem jautājumiem, katru valsti pārstāv tas ministrs, kurš ir atbildīgs par konkrēto jomu.

42. Eiropas Savienības Ministru Padomes konfigurācijas
Ministru padome atbilstoši izskatāmajiem jautājumiem pulcējas
dažādos sastāvos. Ir 10 dažādas Padomes konfigurācijas:
1. Vispārējās lietas;
2. Ārlietas;
3. Ekonomika un finanses – tai skaitā, ES budžets;
4. Tieslietas un iekšlietas – tai skaitā, civilā aizsardzība;
5. Nodarbinātība, sociālā politika, veselība un patērētāju aizsardzība;
6. Konkurētspēja – tai skaitā iekšējais tirgus, rūpniecība un zinātniskā
izpēte, tūrisms;
7. Transports, telekomunikācijas un enerģētika;
8. Lauksaimniecība un zivsaimniecība;
9. Vide;
10. Izglītība, jaunatne un kultūra – tai skaitā, audiovizuālie jautājumi.

43. Eiropas Savienības Ministru Padomes prezidentūra
Svarīga loma Padomes uzdevumu veikšanā, tās darbības nodrošināšanā un ES interešu pārstāvēšanā ir Padomes prezidentūrai, kas mainās reizi pusgadā, kad atbildību par Padomes (izņemot Ārlietu padomes) darba norisi uzņemas kāda no dalībvalstīm
Nozīmīgākās Padomes prezidentūras darbības funkcijas ir šādas:
administratīvā funkcija – izpaužas kā Padomes darba vadība visplašākajā nozīmē, t.i., Padomes, darba grupu sanāksmju darba kārtības izstrāde, to atbilstības nodrošināšana Padomes Reglamentam u.c.;
iniciatīvas funkcija – izpaužas kā iespēja uzņemties iniciatīvu pārrunās pirms lēmuma pieņemšanas;
koordinācijas funkcija – izpaužas kā koordinējoša darbība gan Padomes ietvaros, gan starp Padomi, Komisiju, Parlamentu sadarbībā ar Eiropadomes priekšsēdētāju;
starpnieka funkcija – pārrunu vešanas procesā var uzņemties samierinātāja lomu;
reprezentatīvā funkcija – izpaužas, pārstāvot Padomi attiecībās ar Komisiju, kā arī pārstāvot Padomi ārpus ES sadarbībā ar Eiropadomes priekšsēdētāju.

44. 2015. gads Padomes prezidentūra Latvijā 2015 (janvāris – jūnijs)
2014. gads (janvāris – jūnijs) Grieķija (jūlijs – decembris) Itālija
2013. gads (janvāris – jūnijs) Īrija (jūlijs – decembris) Lietuva
2012. gads (janvāris – jūnijs) Dānija (jūlijs – decembris) Kipra
2011. gads (janvāris – jūnijs) Ungārija (jūlijs – decembris) Polija
2010. gads (janvāris – jūnijs) Spānija (jūlijs – decembris) Beļģija

45. Parlaments un Eiropas Komisija
Jaunu Komisijas sastāvu ieceļ reizi 5 gados
Komisija ir neatkarīga no valstu valdībām
Pārstāv un uztur ES intereses kopumā
EK Prezidenta kandidātu izvirza Eiropas Padome (ES valstu vai to valdību vadītāji). Izvirzīto kandidātu apstiprina Eiropas Parlaments.
Ieceltais EK Prezidents saņem Komisāru kandidātu sarakstu no ES dalībvalstīm un izvēlas Komisāru kandidātus. EK Komisāru kolēģiju apstiprina Eiropas Parlaments. EK

46. Eiropas Komisija Komisijas kompetences ir:
1. Iniciatīvas tiesības ES likumdošanas jaunrades procesā;
2. Dalības pilnvaras ES likumdošanas izstrādē (bez balsstiesībām);
3. Ar ES budžetu saistītās pilnvaras (priekšlikumu izstrāde budžeta
projektam, budžeta pārvalde);
4. ES līgumu un citu apstiprināto tiesību aktu īstenošanas uzraugs;
5. Kopējo interešu pārstāvniecības pilnvaras trešajās valstīs un
starptautiskās organizācijās.
Ikdienā Komisija savu darbu veic saskaņā ar noteiktajiem stratēģiskajiem mērķiem un ikgadējām darba programmām, kuras Komisija sagatavo, ņemot vērā Eiropadomes, Padomes, Parlamenta un citu ES iestāžu pieņemtos lēmumus un ieteikumus.

47. Komisija sagatavo un ievieš Padomes un Eiropas Parlamenta pieņemtos tiesību aktus. Komisijai ir arī izpildvaras, pārvaldības un uzraudzības pilnvaras. EK nodrošina kopējās politikas plānošanu un ieviešanu, nodrošina budžeta īstenošanu un pārvalda Kopienas Programmas.
Komisija piedalās visās Parlamenta plenārsēdēs un pēc deputātu pieprasījuma tā sniedz paskaidrojumus par politiskajām pamatnostādnēm Parlamenta komitejās.
Komisija iepazīstina ar normatīvo aktu priekšlikumiem, tos izskaidro un aizstāv, un tai ir jāņem vērā Parlamenta ierosinātie grozījumi. Tās pienākumos ietilpst atbildēt uz rakstiskiem vai mutiskiem deputātu jautājumiem.

48. Eiropadome
Eiropadome nosaka ES attīstību un vispārējos politikas virzienus un prioritātes. Tās galvenais uzdevums ir izstrādāt vispārējās politikas vadlīnijas ES turpmākajai attīstībai, tādējādi faktiski ietekmējot arī Komisijas, Padomes un citu ES iestāžu darbu
Eiropadome ir dibināta 1974.gadā. Ar Lisabonas līgumu Eiropadomei tiek piešķirts institūcijas statuss. Tas nozīmē, ka Eiropadome pieņem saistošus lēmumus, kas ir pakļauti ES Tiesas izvērtēšanai. Lēmumi tiek pieņemti ar atbilstošu lēmumu pieņemšanas procedūru, kas noteikta Lisabonas līgumā. Eiropadome neveic likumdošanas funkcijas.

49. Lisabonas līgums izveido pastāvīgu Eiropadomes priekšsēdētāja amatu
Lisabonas līgums izveido pastāvīgu Eiropadomes priekšsēdētāja amatu. Eiropadomes priekšsēdētāju ar kvalificētu balsu vairākumu ievēl Eiropadome uz divarpus gadiem, ar iespēju pārvēlēt viņu uz vēl vienu termiņu.
Eiropadomes priekšsēdētāja pamatfunkcijas ir:
vadīt un virzīt Eiropadomes darbu;
nodrošināt Eiropadomes darba sagatavošanu un nepārtrauktību sadarbībā ar Komisijas priekšsēdētāju un pamatojoties uz Vispārējo lietu padomes darbu;
veicināt vienotību un konsensu Eiropadomē;
pēc katras Eiropadomes sanāksmes sniegt ziņojumu Parlamentam.
Herman Van Rompuy kungs kopš gada
1. decembra ir Eiropadomes priekšsēdētājs

50. Eiropadomes sastāvā ir Eiropadomes priekšsēdētājs, ES valstu un valdību vadītāji, Komisijas priekšsēdētājs. Tās darbā piedalās Augstais pārstāvis un Padomes ģenerālsekretārs.
Eiropadomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētājam, Augstajam pārstāvim un Padomes ģenerālsekretāram Eiropadomē nav balsstiesību. Ja Eiropadomes darba kārtība to paredz, dalībvalsts valsts vai valdības vadītājs var lemt par konkrēta dalībvalsts valdības nozares ministra dalību Eiropadomē, bet Komisijas priekšsēdētājs – par Komisijas komisāra dalību. Eiropadomē var tikt uzaicināts piedalīties Parlamenta priekšsēdētājs.
Eiropadome tiekas vismaz divas reizes gadā, un tās sanāksmes vada Eiropadomes priekšsēdētājs. Papildus Eiropadomes sanāksmēm tās locekļi var pulcēties arī Starpvaldību konferencē, kuras uzdevums ir panākt politisku vienošanos par kādu īpaši svarīgu ES dienas kārtības jautājumu vai izstrādāt ES pamatlīgumu grozījumus.

51. ES misija 21.gadsimtā
Nodrošināt mieru, labklājību un stabilitāti tās tautām
Pārvarēt domstarpības kontinentā
Nodrošināt iedzīvotājiem drošību
Veicināt līdzsvarotu ekonomisko un sociālo attīstību
Pārvarēt globalizācijas izaicinājumus un saglabāt Eiropas tautu dažādību
Aizstāvēt eiropiešiem kopīgas vērtības, ilgtspējīgu attīstību un tīru vidi, cilvēktiesību ievērošanu un sociālo tirgus ekonomiku

52. WWW
EU Tube
Aktuālie notikumi
Tiešraide no Eiropas Parlamenta
eplive/public/default.do?language=lv
Var apskatīt, cik bieži un par kādām tēmām uzstājas EP deputāti no Latvijas (piemērs T.Ždanoka)
frd/vod/player?language=lv&menusearchfrom=bymep&pageby=unit&idmep=28619&discussionId=0&page=0&category=0&format=wmv?date=&askedDiscussionNumber=4