1. PERSONISKO AIZSKĀRUMU VEIDI UN ATBILDĪBAS ĪPATNĪBAS TO VEIDOS
PERSONISKO AIZSKĀRUMU VEIDI UN ATBILDĪBAS ĪPATNĪBAS TO VEIDOS
Agris Bitāns ©

2. Civiltiesiska pārkāpuma sekas
Civiltiesiska pārkāpuma sekas
“tiesību aizsargātu labumu mazināšana vai iznīcināšana tiesību pārkāpuma rezultātā”
· mantiskie labumi, kas sevī ietver jebkāda veida materiālās vērtības;
· nemantiskie labumi:
morāls (nemantisks) kaitējums (ciešanas, pārdzīvojumi u.tml.);
veselība un dzīvība
Notiek nemantisko un mantisko labumu pametums (aizskārums)
Latīniski laesio – aizskārums, pametums
Agris Bitāns ©

3.
DELIKTA VEIDI
atkarībā no aizskāruma objekta:
1) mantiskais kaitējums (aizskārums), kas saistīts ar zaudējumiem, mantas bojājumu vai zudumu.
2) personisks aizskārums:
a) personas nemateriāls kaitējums (aizskārums), piemēram, morālais kaitējums, goda un cieņas aizskārums;
b) fizisks kaitējums (aizskārums), piemēram, miesas bojājumi.
1. Neatļautas darbības veidi (atkarībā no aizskāruma objekta):
līguma pārkāpums
ārpuslīgumiskais pārkāpums:
1) mantiskais kaitējums (aizskārums), kas saistīts ar zaudējumiem, mantas bojājumu vai zudumu.
2) personisks aizskārums:
1) personas nemateriāls kaitējums (aizskārums), piemēram, morālais kaitējums, goda un cieņas aizskārums;
2) personas fizisks kaitējums (aizskārums), piemēram, miesas bojājumi.
atbildība par veselības bojājumu, miesas bojājumiem, īpašuma bojājumu vai bojāeju, morālu kaitējumu un citiem personu tiesību un likumīgu interešu aizskārumu, t.i., par tādu darbību veikšanu vai bezdarbību, kas pārkāpj kā civiltiesisko likumdošanu, tā arī personas subjektīvās tiesības[1].
Civiltiesiskajām attiecībām ir mantisks un personisks (nemantisks) raksturs. Kā jebkurš tiesību pārkāpums, arī civiltiesiskais pārkāpums apdraud noteiktas civiltiesiskās attiecības. Civiltiesiskais pārkāpums nodara kaitējumu civiltiesiskajām attiecībām, tādējādi aizskarot privātās (civilās) tiesības, bet savukārt krimināltiesiskais pārkāpums aizskar publiskās tiesības. Civillikumā, apzīmējot civiltiesisko pārkāpumu, ir lietots cits apzīmējums – “civiltiesisko tiesību aizskārums” (CL p. – p.). Atkarībā no tiesību aizskāruma rakstura CL izdala šādus kaitējuma veidus[2].
1. Mantiskais kaitējums (aizskārums), kas saistīts ar zaudējumiem, mantas bojājumu vai zudumu.
2. Personisks aizskārums:
Aizskārumu var iedalīt pēc aizskāruma objekta, kuram ir nodarīts kaitējums :
1) mantai nodarītais kaitējums;
2) intelektuālajam īpašumam;
3) patērētāja tiesībām u.t.t. (vai to vajaga?)
1] Dbiyzrjdf F.D. b lh. ?hblbxtcrbq cghfdjxybr lkz yfctktybz. Vjcrdf> ?K> 1989> c.505. Sabiedriskās attiecības ir noteiktas tiesību normās. Tādēļ jāpiekrīt O.Jofes domām par tiesību normu un tiesisko attiecību savstarpējo mijiedarbību, kā arī tam, ka tiesību normas un tiesiskās attiecības ir vienots objekts, kas civiltiesiskā pārkāpuma rezultātā tiek apdraudēts. Bjaat J.C. Jndtncndtyyjcnm gj cjdtncrjve ghfde. Ktybyuhfl> bpl. Ktybyuhflcrjuj e-nf> 1955> c
[2] Salīdzinājumam skatīt CL Trešās nodaļas pirmo apakšnodaļu, Astoto nodaļu un Deviņpadsmito nodaļu.
[3] Salīdzinājumam skatīt CL Trešās nodaļas pirmo apakšnodaļu, Astoto nodaļu un Deviņpadsmito nodaļu.
[4] Sinaiskis V. Latvijas civiltiesību apskats. Rīga, Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas v/u “Tiesiskās informācijas centrs”, 1996, 230.lpp.
Agris Bitāns ©

4.
Agris Bitāns ©

5. Citi aizsardzības līdzekļi pret deliktu
Sociālā apdrošināšana
Apdrošināšana
Agris Bitāns ©

6. Deliktatbildības veidi atkarībā no apdraudējuma objekta
Deliktatbildības veidi atkarībā no apdraudējuma objekta
1. Deliktatbildība par personas fizisko kaitējumu – personas veselības un dzīvības apdraudējumu (miesas bojājumiem, sakropļojumu vai izķēmojumu, nāvi) – CL p p.
2. Deliktatbildība par morālo kaitējumu (goda un cieņas aizskārums, vārda neaizskaramības pārkāpums utt.) – CL p. – p.
3. Deliktatbildība par mantisko kaitējumu (īpašuma bojājums vai bojāeja) – CL p p.
Tā kā ar ārpuslīgumisko pārkāpumu (deliktu) var aizskart kā mantiskās, tā arī personiskās tiesības, tad var izdalīt vairākus deliktatbildības veidus[1].
1. Deliktatbildība par personisko (personas fizisko) kaitējumu – personas veselības un dzīvības apdraudējumu (miesas bojājumiem, nāvi) – CL p p.
2. Deliktatbildība par morālo kaitējumu (goda un cieņas aizskārums, vārda neaizskaramības pārkāpums utt.) – CL p. – p.
3. Deliktatbildība par mantisko kaitējumu (īpašuma bojājums vai bojāeja) – CL p p. [1] Sinaiskis V. Saistību tiesības, Latvijas civiltiesību apskats. Rīga, LU studentu padomes grāmatnīca, 1940, lpp.; Sinaiskis V. Latvijas civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības. Rīga, Latvijas juristu biedrība, 1995, lpp; Abbott K.R., Pendlebury N. Business Law. London, DP Publications Ltd., 1993, 6th edition, p.113; Prosser William L., Wade John W., Victor Schwartz E. Cases and Materials on Torts. New York, Westbury, The Foundation Press, Inc., 1988.
Agris Bitāns ©

7. Kas ir personisks aizskārums?
Kas ir personisks aizskārums?
Personai piemītošo labumu aizskārums
Tādi labumi ir:
·        cilvēka dzīvība,
·        veselība (nošķirami veidi),
·        personiskā neaizskaramība,
·        vārds,
·        gods,
·        cieņa,
·        autorība
un citi labumi
Agris Bitāns ©

8. Atšķirības atbildības izpausmēs
Miesas bojājumi –1) konkrēti nosakāmi ārstēšanās izdevumi u.c. Izdevumi, 2) atrautā peļņa – konkrēti pierādījumi un tiesas ieskats ( d.).
Zaudēta darbspēja (2348) – atrautā peļņa un p.
Gods, cieņa utt – par morālo kaitējumu –pēc tiesas ieskata, t.i. nav konkrēti izmērāms.
Ziņu atsaukšana, atvainošanās, darbību pārtraukšana.
K.Torgāna piebilde
Agris Bitāns ©

9. CTA juridiskie priekšnosacījumi
CTA juridiskie priekšnosacījumi
· personas prettiesiska darbība vai bezdarbība;
· kaitējums vai zaudējumu fakts;
· cēloniskais sakars starp personas prettiesisko darbību un sekām, kas iestājušās šīs darbības rezultātā;
1635. Katrs tiesību aizskārums, t.i. katra pati par sevi neatļauta darbība, dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.
· personas vaina (vainojamība).
·     personas prettiesiska darbība vai bezdarbība;
·     kaitējums vai zaudējumu fakts;
·     cēloniskais sakars starp personas prettiesisko darbību un sekām, kas iestājušās šīs darbības rezultātā;
·     personas vaina.
Taču dažos gadījumos civiltiesiskās atbildības piemēram, līgumsoda, piemērošanai pietiek ar trim vai diviem civiltiesiskās atbildības priekšnosacījumiem.
Ir zinātnieki, kas uzskata, ka civiltiesiskajai atbildībai pastāv tikai divi pamatpriekšnosacījumi  prettiesiska darbība un vaina, bet tādi kā zaudējumi un cēloniskais sakars nav obligāti un tie uzskatāmi par papildu priekšnosacījumiem[1], kas civiltiesiskā pārkāpuma jēdzienā esot iekļauti mākslīgi[2].
[1] Dfhek G. Vtnjljkjubxtcrbt ghj,ktvs bccktljdfybz uhf;lfycrj-ghfdjdjq jndtncndtyyjcnb. Nfkkby> "'cnb hffvfn> 1986> c.53.
[2] Turpat, c
Agris Bitāns ©

10. Atšķirības vainojamības nozīmē
Miesas bojāj., izķēmoj., nāve – parasti atbildība pēc vainojamības principa, izņēmums – paaugstin. bīst avots
Pers brīvība, nevainība – vainojamības princips
Gods, cieņa – neatkarīgi no vainas
K.Torgāna papildin.
Agris Bitāns ©

11. Zaudējumi vai kaitējums?
Nepareizi runāt par zaudējumu atlīdzību par goda utml aizskārumiem. Maksājumu naudā nosaka ne pēc zaudējumu apmēra noteikšanas principiem. Mērķis dot mierinājumu, samierināt “caur naudu”.
Mantiski zaudējumi – pēc iespējas atjaunot iepriekšejo mantisko stāvokli. Mērķis kompensēt.
K.Torgāna piebilde
Agris Bitāns ©

12. Plašā nozīmē
Kaitējums ir jebkuras prettiesiskas rīcības kaitīgās sekas. Ja kaitējumu var mērīt naudā, tad to sauc par zaudējumu (-iem)
K.T.
Agris Bitāns ©

13. Īpatnības attiec. uz subjektiem
Dažos deliktu veidos svarīgi noskaidrot, kas atbildīgs
Paaugst bīst avota īpašnieks, tiesīgais lietotājs, prettiesiskais lietotājs
Goda un cieņas aizskārumos – aizskarošo ziņu autors un attiecīgos gadīj arī masu saziņas līdzeklis
K.T.
Agris Bitāns ©

14. I. ATBILDĪBA PAR MIESAS BOJĀJUMIEM .
I. ATBILDĪBA PAR MIESAS BOJĀJUMIEM
Iepriekšējas piezīmes. Šajā apakšnodaļā ir reglamentēta civiltiesiskā atbildība par otru personiskā kaitējuma veidu – nemantisko kaitējumu (morālo kaitējumu). Atšķirībā no ķermeniskā kaitējuma, šāda kaitējuma sekas var arī nebūt acīmredzamas, tomēr ņemot vērā, ka sabiedrībai ir svarīgas ne tikai personas dzīvības, veselības un īpašuma neaizskaramība, bet arī personisko tiesību neaizskaramība, piemēram, tiesības uz brīvību un personisko neaizskaramību, goda un cieņas neaizskaramību, šo tiesību neaizskaramību valsts uzskata par augstākajām pamatvērtībām, kas tai ir jāaizsargā - “Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem” (Satversmes 89.p.). Šo personisko tiesību vērtība ir tajā apstāklī, ka tās pastāv pašas par sevi un to reālas pielietošanas iespēja nosaka cilvēka stāvokli sabiedrībā. Izpratne par cilvēku tiesībām ir veidojusies ilgstoši, un par to nozīmīgumu liecina starptautisku dokumentu pieņemšana, piemēram, gada 10. decembra ANO “Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija”. Šo tiesību vērtību pasvītro tas, ka par šādu aizskārumu ir paredzēta tiesas noteikta mantiska atlīdzība, papildus zaudējumu atlīdzībai vai neatkarīgi no to atlīdzības vai zaudējuma apmēra.
Civiltiesiskā atbildība morālā kaitējuma mantiskas kompensācijas veidā iestājas par pašu prettiesisko darbību vai bezdarbību (formālā pārkāpuma gadījumā), piemēram, nepatiesas vai godu un cieņu aizskarošas informācijas publicēšana laikrakstā. Līdz ar to nav nepieciešams pierādīt cēlonisko sakaru un kaitīgās sekas. Savukārt, ja prasītājs vēlas, lai tam tiktu atlīdzināti zaudējumi sakarā ar šo aizskārumu, tam ir jāpierāda, ka konkrētie zaudējumi ir pārkāpuma tiešs vai netiešs rezultāts un ka tā nav vienkārši sakritība vai nejaušība (1772.p. – 1775.p.).
Civiltiesiskā atbildība par personisko tiesību aizskārumu neizslēdz krimināltiesisko (KL 152. p. – 160. p.) un administratīvo (39. p.) atbildību.
Agris Bitāns ©

15.
Miesas bojājumi
Par miesas bojājumiem sauc cilvēka organisma audu, orgānu un sistēmu anatomiskos bojājumus vai funkcionālus traucējumus, kas radušies fizisku, ķīmisku, bioloģisku vai psihisku iedarbību rezultātā. Miesas bojājumiem pielīdzina arī traumas rezultātā radušos slimīgus organisma stāvokļus.
Miesas bojājumu smaguma pakāpi un darba spējas procentuālo zaudējumu nosaka Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija, atbilstoši Latvijas Republikas Labklājības ministrijas 1997.gada 17.septembrī ar rīkojumu Nr. 308 apstiprinātajai instrukcijai “Par darbaspēju zaudējuma noteikšanu procentos” vai tiesu medicīnas eksperts.
Atbildība izpaužas pienākumā atlīdzināt tos izdevumus, kas radušies šo miesas bojājumu ārstēšanas rezultātā. Ārstēšanas izdevumos ir iekļaujami netikai izdevumi, kas saistīti ar zāļu iegādi vai ārsta apmeklēšanu, bet arī izdevumi, kas saistīti ar atveseļošanās pakalpojumiem, piemēram, sanatorijas apmeklēšanu; transporta izdevumi, kā arī izdevumi, kas saistīti ar cietušā aprūpi. Tiesa var papildus reālajiem izdevumiem piespriest arī varbūtējo atrauto peļņu.
Par miesas bojājumiem sauc cilvēka organisma audu, orgānu un sistēmu anatomiskos bojājumus vai funkcionālus traucējumus, kas radušies fizisku, ķīmisku, bioloģisku vai psihisku iedarbību rezultātā. Miesas bojājumiem pielīdzina arī traumas rezultātā radušos slimīgus organisma stāvokļus. Nosakot atlīdzību par nodarītajiem miesas bojājumiem, tiesai ir jāņem vērā to smaguma pakāpe. Miesas bojājumu smaguma pakāpi un darba spējas procentuālo zaudējumu nosaka Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija, atbilstoši Latvijas Republikas Labklājības ministrijas 1997.gada 17.septembrī ar rīkojumu Nr. 308 apstiprinātajai instrukcijai “Par darbaspēju zaudējuma noteikšanu procentos” vai tiesu medicīnas eksperts.
Nosakot miesas bojājumu smaguma pakāpi, ir jāņem vērā esošo ievainojumu raksturs un lokalizācija, to bīstamība cietušā dzīvībai un veselībai. Pie smagiem miesas bojājumiem, kas apdraud dzīvību, ir pieskaitāmi tādi miesas bojājumi, kas to nodarīšanas momentā vai turpmākajās stundās paši par sevi apdraud cietušā dzīvību, turklāt medicīniskās palīdzības efekts, slimības norise un iznākums nav svarīgi, piemēram, bojājumi, kas penetrē galvaskausa, krūšu un vēdera dobumu vai mugurkaula kanālu.
Cita veida miesas bojājumi ir pieskaitāmi vidēji smagiem vai viegliem miesas bojājumiem.
4. Cēloniskais sakars. Izdevumiem ir jābūt (tiešā vai netiešā) cēloniskā sakarā (1773. p., p.) ar nodarītajiem miesas bojājumiem. Attiecībā uz atrauto peļņu ir jāņem vērā p. noteikumi.
5. Pārkāpēja vaina. Civiltiesiskā atbildība ir noteikta par vainu (1635. p. – p.). Lai gan civiltiesībās pastāv vainas princips, līdz ar to cietušajam nav jāpierāda pārkāpēja vaina, tomēr tas neatņem pārkāpējam tiesības pierādīt, ka kaitējums ir noticis nepārvaramas varas, citas personas prettiesiskas darbības vai paša cietušā vainas dēļ, vai arī kaitējums radies gan cietušā, gan aizskārēja vainas dēļ – abpusējas jeb kopējas (jauktās) vainas (culpa mixta) rezultātā (1642. p. – p.).
Agris Bitāns ©

16.
Miesas bojājumi
Atbildība izpaužas pienākumā atbildēt par miesas bojājumu rezultātā radītajām sekām:
Īslaicīga darba nespēja;
Pilnīga darba nespēja;
Sakropļojums;
Izķēmojums;
Nāve
Atbildība izpaužas pienākumā atlīdzināt tos izdevumus, kas radušies šo miesas bojājumu ārstēšanas rezultātā. Ārstēšanas izdevumos ir iekļaujami netikai izdevumi, kas saistīti ar zāļu iegādi vai ārsta apmeklēšanu, bet arī izdevumi, kas saistīti ar atveseļošanās pakalpojumiem, piemēram, sanatorijas apmeklēšanu; transporta izdevumi, kā arī izdevumi, kas saistīti ar cietušā aprūpi. Tiesa var papildus reālajiem izdevumiem piespriest arī varbūtējo atrauto peļņu.
Par miesas bojājumiem sauc cilvēka organisma audu, orgānu un sistēmu anatomiskos bojājumus vai funkcionālus traucējumus, kas radušies fizisku, ķīmisku, bioloģisku vai psihisku iedarbību rezultātā. Miesas bojājumiem pielīdzina arī traumas rezultātā radušos slimīgus organisma stāvokļus. Nosakot atlīdzību par nodarītajiem miesas bojājumiem, tiesai ir jāņem vērā to smaguma pakāpe. Miesas bojājumu smaguma pakāpi un darba spējas procentuālo zaudējumu nosaka Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija, atbilstoši Latvijas Republikas Labklājības ministrijas 1997.gada 17.septembrī ar rīkojumu Nr. 308 apstiprinātajai instrukcijai “Par darbaspēju zaudējuma noteikšanu procentos” vai tiesu medicīnas eksperts.
Nosakot miesas bojājumu smaguma pakāpi, ir jāņem vērā esošo ievainojumu raksturs un lokalizācija, to bīstamība cietušā dzīvībai un veselībai. Pie smagiem miesas bojājumiem, kas apdraud dzīvību, ir pieskaitāmi tādi miesas bojājumi, kas to nodarīšanas momentā vai turpmākajās stundās paši par sevi apdraud cietušā dzīvību, turklāt medicīniskās palīdzības efekts, slimības norise un iznākums nav svarīgi, piemēram, bojājumi, kas penetrē galvaskausa, krūšu un vēdera dobumu vai mugurkaula kanālu.
Cita veida miesas bojājumi ir pieskaitāmi vidēji smagiem vai viegliem miesas bojājumiem.
4. Cēloniskais sakars. Izdevumiem ir jābūt (tiešā vai netiešā) cēloniskā sakarā (1773. p., p.) ar nodarītajiem miesas bojājumiem. Attiecībā uz atrauto peļņu ir jāņem vērā p. noteikumi.
5. Pārkāpēja vaina. Civiltiesiskā atbildība ir noteikta par vainu (1635. p. – p.). Lai gan civiltiesībās pastāv vainas princips, līdz ar to cietušajam nav jāpierāda pārkāpēja vaina, tomēr tas neatņem pārkāpējam tiesības pierādīt, ka kaitējums ir noticis nepārvaramas varas, citas personas prettiesiskas darbības vai paša cietušā vainas dēļ, vai arī kaitējums radies gan cietušā, gan aizskārēja vainas dēļ – abpusējas jeb kopējas (jauktās) vainas (culpa mixta) rezultātā (1642. p. – p.).
Agris Bitāns ©

17. Miesas bojājumi Īslaicīga darba nespēja
Miesas bojājumi
Īslaicīga darba nespēja
2347. Ja kāds ar darbību, par ko viņš ir vainojams un kas ir prettiesīga, nodara otram miesas bojājumu, tad viņam jāatlīdzina tam ārstēšanās izdevumi un bez tam, pēc tiesas ieskata, varbūtēja atrautā peļņa.
1) zaudējumi sakarā ar ārstēšanos;
Ne tikai izdevumi, kas saistīti ar zāļu iegādi vai ārsta apmeklēšanu, bet arī izdevumi, kas saistīti ar atveseļošanās pakalpojumiem, piemēram, sanatorijas apmeklēšanu; transporta izdevumi, kā arī izdevumi, kas saistīti ar cietušā aprūpi
2) atrautā peļņa
Starpība starp tiem ienākumiem, kas būtu gūti, ja nebūtu nodarīti miesas bojājumi, un faktiskajiem
Atbildība izpaužas pienākumā atlīdzināt tos izdevumus, kas radušies šo miesas bojājumu ārstēšanas rezultātā. Ārstēšanas izdevumos ir iekļaujami netikai izdevumi, kas saistīti ar zāļu iegādi vai ārsta apmeklēšanu, bet arī izdevumi, kas saistīti ar atveseļošanās pakalpojumiem, piemēram, sanatorijas apmeklēšanu; transporta izdevumi, kā arī izdevumi, kas saistīti ar cietušā aprūpi. Tiesa var papildus reālajiem izdevumiem piespriest arī varbūtējo atrauto peļņu.
ĀRSTĒŠANAS IZDEVUMI
AR ĀRSTĒŠANU SAISTĪTIE IZDEVUMI
NESAŅEMTAIS IENĀKUMS
ALGAS STARPĪBA
Agris Bitāns ©

18. Miesas bojājumi Pilnīga darba nespēja Papildus CL 2347.p.1.d.
Miesas bojājumi
Pilnīga darba nespēja
2348. Ja tāds miesas bojājums padara cietušo uz visiem laikiem nespējīgu turpināt savu amatu un laupa viņam iespēju kā citādi pelnīties, tad vainīgajam jāatlīdzina viņam arī tā peļņa, kas viņam tiktu atrauta turpmāk. Bet ja cietušā gādībā atrodas vēl kāds cits, tad, bez augšā sacītā, piemērojami arī panta noteikumi.
Papildus CL 2347.p.1.d.
1) nākotnes nesaņemtā peļņa;
vienreizējā izmaksa
ikmēneša (pensijas) izmaksa
Ja miesas bojājumu rezultātā cietušajam iestājas nepārejoša darba nespēja, kas atņemt cietušajam iespēju turpināt savu darbu vai nodarbošanos, vai kā citādi samazina vai apgrūtina tā iztiku, tad pārkāpējam ir jāmaksā visa atrautā (veselības bojājuma dēļ nesaņemtā) peļņa, vai arī starpība, kas veidojas, starp cietušā ienākumiem pirms kaitējuma nodarīšanas un pēc tā. Civillikums skaidri nepasaka, kādai ir jābūt kaitējuma atlīdzības izmaksai – vienreizējai vai ikmēneša vai ik ceturksni vai citādos termiņos. Atlīdzības apmēru un noteikšanas kārtību par veselības bojājumu, kas nodarīts pildot darba pienākumus, reglamentē Ministru Kabineta gada 30.decembra noteikumi Nr. 441 Noteikumi par darbā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu (LV, 1998., Nr. 1/2) un gada 2. novembra likums “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” (Ziņotājs, 1996, Nr. 1). Pārējos gadījumos, tiesai ir jāvadās pēc vispārējām normām, piemēram, ņemot par pamatu darbaspēju procentuālo zudumu. Tiesai, taisot spriedumu par atrautās peļņas izmaksu uz priekšu, ir jānosaka, kādā veidā šī izmaksa ir veicama. Nosakot vienreizēju atlīdzības izmaksu ir jāņem vērā vidēji statistiskais dzīves ilgums konkrētā dzimuma pārstāvim konkrētā vietā. Papildus ir nosakāma atlīdzība, ja cietušā apgādībā atrodas citas personas (Sk.; 2351.p.komentāru).
Agris Bitāns ©

19. Miesas bojājumi Pilnīga darba nespēja 1) nākotnes nesaņemtā peļņa;
Miesas bojājumi
Pilnīga darba nespēja
1) nākotnes nesaņemtā peļņa;
Ministru Kabineta 1999.gada 16.februāra noteikumi Nr. 50 “Obligātās sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām apdrošināšanas atlīdzības piešķiršanas un aprēķināšanas kārtība” (LV, 1999., Nr.48/49)
1995.gada 2.novembra likums “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” (LV, 1995, Nr. 179)
Labklājības ministrijas 1997.gada 17.septembra rīkojumu Nr. 308 apstiprinātajai instrukcijai “Par darbspēju zaudējuma noteikšanu procentos”
Ja miesas bojājumu rezultātā cietušajam iestājas nepārejoša darba nespēja, kas atņemt cietušajam iespēju turpināt savu darbu vai nodarbošanos, vai kā citādi samazina vai apgrūtina tā iztiku, tad pārkāpējam ir jāmaksā visa atrautā (veselības bojājuma dēļ nesaņemtā) peļņa, vai arī starpība, kas veidojas, starp cietušā ienākumiem pirms kaitējuma nodarīšanas un pēc tā. Civillikums skaidri nepasaka, kādai ir jābūt kaitējuma atlīdzības izmaksai – vienreizējai vai ikmēneša vai ik ceturksni vai citādos termiņos. Atlīdzības apmēru un noteikšanas kārtību par veselības bojājumu, kas nodarīts pildot darba pienākumus, reglamentē Ministru Kabineta 1999.gada 16.februāra noteikumi Nr. 50 “Obligātās sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām apdrošināšanas atlīdzības piešķiršanas un aprēķināšanas kārtība” (LV, 1999., Nr.48/49) un gada 2. novembra likums “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” (LV, 1995, Nr. 179). Pārējos gadījumos, tiesai ir jāvadās pēc vispārējām normām, piemēram, ņemot par pamatu darbaspēju procentuālo zudumu, kas nosakāmas atbilstoši ar Labklājības ministrijas 1997.gada 17.septembra rīkojumu Nr. 308 apstiprinātajai instrukcijai “Par darbspēju zaudējuma noteikšanu procentos”. Tiesai, taisot spriedumu par atrautās peļņas izmaksu uz priekšu, ir jānosaka, kādā veidā šī izmaksa ir veicama. Nosakot vienreizēju atlīdzības izmaksu ir jāņem vērā vidēji statistiskais dzīves ilgums konkrētā dzimuma pārstāvim konkrētā vietā. Papildus ir nosakāma atlīdzība, ja cietušā apgādībā atrodas citas personas (Sk.; 2351.p.komentāru).
Agris Bitāns ©

20. Miesas bojājumi Sakropļojums Izķēmojums
Miesas bojājumi
2349. Ja miesas bojājuma sekas bijušas sakropļojums vai izķēmojums, tad arī par to noteicama atlīdzība, pēc tiesas ieskata. Ja izķēmota sieviešu dzimuma persona, kas spējīga apprecēties, tad sevišķi jāņem vērā, vai viņai ar to nav apgrūtināta izdevība doties laulībā.
Sakropļojums
miesas bojājums, kura rezultātā ir skarts cilvēka orgāns, radot tā zaudējumu, darbības izbeigšanu vai vājinājumu – funkcionālais moments
Izķēmojums
miesas bojājumus, kuru rezultātā cilvēka ķermeņa daļa kļūst nenovēršami atbaidoša – estētiskais moments.
Apgrūtināta izdevība doties laulībā
Bez izdevumu un atrautās peļņas atlīdzināšanas, tiesai ir jānosaka atlīdzība par miesas bojājumiem, kuru rezultātā iestājas sakropļojums vai izķēmojums. Ar sakropļojumu saprot tādu miesas bojājumu, kura rezultātā ir skarts cilvēka orgāns, radot tā zaudējumu, darbības izbeigšanu vai vājinājumu. Ar izķēmojumu saprot tādu miesas bojājumus, kuru rezultātā cilvēka ķermeņa daļa kļūst nenovēršami atbaidoša. Visbiežāk tas attiecas uz nelabojamu sejas izķēmojumu, piemēram, sejas asimetrija, traucēta mīmika, acs ābola izņemšana u.c. gadījumi. Sejas vai cita ķermeņa daļas bojājumu kā izķēmojumu kvalificē tiesa, bet miesas bojājuma neatgriezeniskumu nosaka eksperts.
Tiesai, nosakot atlīdzību personai sakarā ar sakropļojumu vai izķēmojumu, būtu jāņem vērā cietušā spēja pašam sevi uzturēt (vai nav nepieciešama citu cilvēku palīdzība sevis apkopšanai); cietušā vecums, jo jaunākam ir daudz grūtāk pārvarēt sakropļojuma (izķēmojuma) sekas; dzimuma atšķirības, piemēram, sakropļojuma rezultātā sieviete nespēj dzemdēt bērnus; cietušā individuālās spējas, piemēram, cietušajam nodarītā kaitējuma rezultātā ir liegta iespēja turpināt vijolnieka karjeru, ko viņš bija veiksmīgi uzsācis, uzvarot starptautiskos konkursos.
Nosakot atlīdzību sievietēm sakarā ar to, ka izķēmojuma dēļ ir apgrūtināta izdevība doties laulībā, tiesai papildus jāņem vērā  vai šis izķēmojums traucē vai apgrūtina normālu laulības dzīvi; vai šis izķēmojums ir acīmredzams, kas protams var apgrūtināt šīs sievietes iespēju piesaistīt pretējā dzimuma cilvēkus; sievietes vecums uz sakropļojuma vai izķēmojuma brīdi, jo laulības jaunāku sieviešu vidū ir daudz biežākas. Tie nav vienīgie atlīdzības noteikšanas kritēriji, taču, ja cietušais (-sī) stājas laulībā, tad parādniekam ir pilnīgs pamats lūgt tiesu samazināt jau noteikto atlīdzību vai vispār noraidīt prasību par šādas atlīdzības saņemšanu.
Agris Bitāns ©

21. Nāves civiltiesiskās sekas
Nāves civiltiesiskās sekas
Nāve
2350. Kas vainīgs kāda cilvēka nāvē, tam jāatlīdzina mirušā mantiniekiem ārstēšana un apbedīšana izdevumi.
Apbedīšanas izdevumos var tikt iekļauti mirušā apģērbšanas, zārka iegādāšanas, transporta, apbedīšanas ceremonijas pakalpojumu (kapsētas nodeva, kapa izrakšana, mirušā kremēšana un pīšļu transportēšana, mūzika u.tml.) bēru mielasta un citi izdevumi.
1995. gada 2.novembra likuma “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 22. p.
Ministru kabineta 1999.gada 16.februāra noteikumiem Nr. 50 “Obligātās sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām apdrošināšanas atlīdzības piešķiršanas un aprēķināšanas kārtība” (LV , 48/49)
2350. Kas vainīgs kāda cilvēka nāvē, tam jāatlīdzina mirušā mantiniekiem ārstēšana un apbedīšana izdevumi.
Ja miesas bojājumu nodarīšanas rezultātā iestājas nāve, vainīgajai personai ir jāatlīdzina ārstēšanas izdevumi un apbedīšanas izdevumi mirušā mantiniekiem. Mantinieki var būt līgumiskie, testamentārie un likumiskie (Sk.; 384. p., 390. p. komentāru). Ja apbedīšanas izdevumus sedz trešās personas, vai ja tās netiek atzītas par mantiniekiem vai arī tās tiek atstumtas no mantojuma, tad šīs personas varēs saņemt ārstēšanas vai apbedīšanas izdevumu atlīdzību no mirušā mantojuma (135. p., 427. p., 430. p., 642. p., 788. p., 789. p.). Ja nāve iestājās ilgi pēc paša kaitējuma nodarīšanas brīža un tiesa bija apmierinājusi cietušā prasību par atrautās peļņas atlīdzību (2347. p., p.) vai atlīdzību par sakropļojumu vai izķēmojumu (2349. p.), tad mirušā mantinieki var saņemt arī šo atlīdzību. Par ārstēšanas izdevumiem skatīt p. komentāru. Apbedīšanas izdevumos var tikt iekļauti mirušā apģērbšanas, zārka iegādāšanas, transporta, apbedīšanas ceremonijas pakalpojumu (kapsētas nodeva, kapa izrakšana, mirušā kremēšana un pīšļu transportēšana, mūzika u.tml.) bēru mielasta un citi izdevumi. Tiesām, nosakot atlīdzību par apbedīšanas izdevumiem, ir jāņem vērā cik tie ir saprātīgi, kā arī samērīgi ar mirušā finansiālajām iespējām. Grezna un dārga memoriāla uzstādīšana, pat, ja šāda iespēja ir, nevar tikt uzskatīta par saprātīgu. Mirušo personu, kas bija apdrošinātas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, apbedīšanas izdevumu maksimālo apmēru nosaka gada 2.novembra likuma “Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām” 22. p. Atlīdzinot zaudējumus sakarā ar apbedīšanu, ir jāņem vērā, vai prasītājs ir saņēmis apbedīšanas pabalstu saskaņā ar Ministru kabineta 1999.gada 16.februāra noteikumiem Nr. 50 “Obligātās sociālās apdrošināšanas pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām apdrošināšanas atlīdzības piešķiršanas un aprēķināšanas kārtība” (LV , 48/49).
Agris Bitāns ©

22. Nāves tiesiskās sekas Ārstēšanas izdevumu atlīdzināšana
Nāves tiesiskās sekas
Ārstēšanas izdevumu atlīdzināšana
Apbedīšanas izdevumu atlīdzināšana
Uzturēšanas pienākuma pāreja
Lai gan cietušajam ir tiesības pieprasīt, lai masu informācijas līdzekļi atsauc patiesībai neatbilstošās ziņas 1990.gada 20.decembra likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.p. noteiktajā kārtībā, tomēr tas saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas 1993.gada 25.oktobra Plēnuma lēmuma Nr. 9 “Par tiesu praksi lietās par personas goda un cieņas aizskarošu ziņu atsaukšanu” 2.p. nav uzskatāms par strīda iepriekšēju ārpustiesas izšķiršanas kārtību. Tiesnesis nav tiesīgs atteikt pieņemt prasības pieteikumu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, motivējot, ka prasītājs nav griezies pie attiecīgā masu informācijas līdzekļa vadītāja ar prasību atsaukt izplatītās nepatiesās vai godu un cieņu aizskarošās ziņas.
Bez godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukuma, šādu ziņu izplatītājam ir jādod atlīdzība (mantiska kompensācija), kuras apmēru nosaka tiesa. Latvijas Republikas Augstākā tiesa savā gada 25. oktobra plēnuma lēmuma Nr. 9 “Par tiesu praksi lietās par personu goda un cieņu aizskarošo ziņu atsaukšanu” 7. p. 2. d. ir pieminēti iespējamie kritēriji, kas tiesai jāņem vērā, nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu, kas nodarīts ar nepatiesu vai godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu:
1) nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums,
2) izplatīšanas plašums,
3) šī aizskāruma smagums pret personu,
4) sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatīšana,
5) pušu personība
6) u. c.
Papildus tiesai būtu, piemēram, jānovērtē godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatītāja vainas pakāpe, it sevišķi, ja informācijas sagatavotājs un izplatītājs ir citas personas.
Godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatītājam ir jāatlīdzina cietušajam zaudējumi, kas ir tiešā vai netiešā sakarā ar šādu ziņu izplatīšanas faktu un kuru apmēru nosaka saskaņā ar 1770.p. – 1792.p.
Būtiski ņemt vērā, ka godu un cieņu var prettiesiski aizskart netikai izplatot ziņas, bet arī ar darbībām, piemēram, publicējot viltotu fotogrāfiju vai tikai daļu no tās, tādējādi sniedzot nepatiesu informāciju, nepamatoti un prettiesiski aizskarot godu un cieņu.
Agris Bitāns ©

23. Nāves civiltiesiskās sekas
Uzturēšanas pienākuma pāreja
2351. Ja nomirējam bija pienākums kādu uzturēt, tad šis pienākums pāriet uz to, kas vainīgs viņa nāvē. Tādas atlīdzības apmēru noteic pēc tiesas ieskata, pie kam jāņem vērā mirušā vecums, viņa spēja nāves laikā iegūt sev uzturu, un, beidzot, tās personas vajadzība, kam noteicama atlīdzība. Ja pēdējai ir pietiekoši dzīves līdzekļi, tad atlīdzības pienākums atkrīt.
1. Uzturēšanas kā tiesiska pienākuma pāreja
2. Mirušā vecums
3. Mirušā spēja (nāves laikā) iegūt sev uzturu
4. Personas vajadzība, kam noteicama atlīdzība.
2351. Ja nomirējam bija pienākums kādu uzturēt, tad šis pienākums pāriet uz to, kas vainīgs viņa nāvē. Tādas atlīdzības apmēru noteic pēc tiesas ieskata, pie kam jāņem vērā mirušā vecums, viņa spēja nāves laikā iegūt sev uzturu, un , beidzot, tās personas vajadzība, kam noteicama atlīdzība. Ja pēdējai ir pietiekoši dzīves līdzekļi, tad atlīdzības pienākums atkrīt.
1. Uzturēšanas kā tiesiska pienākuma pāreja. Šajā pantā minētais pienākums aizskārējam var iestāties, ja 1) uztursaistība pastāvēja pirms nomirēja nāves iestāšanās un 2) mirušajam šāda saistība kā pienākums bija likumā noteiktajā kārtā fiksēta, t.i., aizbildnība par nepilngadīgiem (216.p. – 354.p.), ar tiesas lēmumu vai testamentu  aizgādnības gadījumā (355.p. – 381.p.) vai ar līgumu  uzturlīguma gadījumā (2096.p. – 2106.p.). Tā kā Civillikuma p. neparedz atlīdzību sakarā ar personas “faktisko uzturēšanu”, tad persona nevarēs pretendēt uz atlīdzības saņemšanu, ja tās finansēšana, t.i., uzturēšana nav balstīta uz tiesisku pienākumu. Piemēram, būtu jānoraida mīļākās prasība par šādas atlīdzības saņemšanu, jo tas būs pretrunā ar p. Tiesai, nosakot šo atlīdzību, ir jāņem vērā p. minētie apstākļi, taču tie nav vienīgie.
2. Mirušā vecums. Atšķirīgā vecumā ir atšķirīga iespēja sagādāt pietiekoši lielu atlīdzību. Ir skaidrs, ka personai darba spējīgā vecumā ir daudz vieglāk atrast darbu nekā pensionāram. Mirušā vecums ir svarīgs, lai noteiktu iespējamo laiku, kurā mirušais spētu sevi uzturēt.
3. Mirušā spēja (nāves laikā) iegūt sev uzturu. Tiesai ir jāņem vērā netikai mirušā kā indivīda spējas (tās ir atšķirīgas viena un tā paša vecuma cilvēkiem, piemēram, izgudrotājam un sētniekam), bet arī reāla šo iespēju realizācija uz kaitējuma nodarīšanas brīdi, jo sakarā ar konstruktorbiroja slēgšanu varbūt arī izgudrotājam bija jāveic sētnieka darbs. Bez tam zem spējām būtu jāņem vērā arī mirušā stāvoklis karjerā vai uzņēmējdarbībā. Atlīdzības palielināšanai varētu kalpot piedāvājums vai noslēgtais priekšlīgums par daudz labāk atalgota darba veikšanu vai izgudrojuma rūpniecisku izmantošanu.
4. Personas vajadzība, kam noteicama atlīdzība. Tiesai ir jānovērtē arī uzturamās personas vajadzība pēc šādas atlīdzības. To var noskaidrot, pirmkārt, izvērtējot uzturamās personas mantisko stāvokli. Ja tas ir pietiekošs personas normālai iztikai, tad atlīdzības pienākums atkrīt (2351. p. 3. teikums). Taču mantiskais stāvoklis ir jāņem vērā uz apgādnieka nāves brīdi. Otrkārt, noskaidrojot uzturamās personas spēju pašai sevi uzturēt, t.i., cietušā kā indivīda spējas sevi uzturēt un arī reāla šo iespēju realizācija.
Nepilngadīgajiem atlīdzība ir nosakāma līdz pilngadībai vai patstāvīgai ienākumu saņemšanas uzsākšanai, piemēram līdz augstskolas vai citas mācību iestādes pabeigšanai. Bērnam  invalīdam atlīdzība ir nosakāma līdz viņa nāvei.
Agris Bitāns ©

24. Uzturēšanas pienākuma ilgums
Nepilngadīgiem – līdz pilngadības sasniegšanai
ja turpina mācības, tad līdz mācību pabeigšanai līdz 24 gadiem
Invalīdiem – līdz mūža beigām
Ikmēneša summa
Agris Bitāns ©

25. Paaugstinātas bīstamības avots
Paaugstinātas bīstamības avots
1. PBA vēsturiskā izcelšanās
2. PBA jēdziens
3. Atbildības par PBA nodarītā kaitējuma īpatnības
4. Atbildības par PBA nodarītā kaitējuma subjekts
Paaugstinātas bīstamības avota jēdziens. Atsevišķi Civillikums reglamentē attiecības no zaudējumu nodarīšanas paaugstinātas bīstamības avota darbības dēļ. Civillikums nedod paaugstinātas bīstamības avota definējumu, bet gan tā veidu informatīvu uzskaitījumu. Vispārīgi ar paaugstinātas bīstamības avota darbību ir jāsaprot jebkura darbība, kuras veikšana (realizācija) rada paaugstinātu varbūtību zaudējumu (kaitējuma) nodarīšanai sakarā ar cilvēka nespēju veikt pilnu kontroli pār to, kā arī darbības, izmantojot transporta līdzekļus, veicot ražošanu, vai izmantojot fizikālās reakcijas (atomelektrostacijās), dažādas vielas vai ķīmiskas reakcijas, indes, sprāgstvielas u.tml.
7. Atbildības īpatnības par paaugstinātās bīstamības avota nodarīto kaitējumu. Civillikums paredz atbildību par paaugstinātas bīstamības avota darbības rezultātā nodarītiem zaudējumiem faktiskajam valdītājam (īpašniekam, glabātājam vai lietotājam). Juridiskā persona atbild tieši par kaitējumu, kas nodarīts ar tās īpašumā esošo paaugstinātas bīstamības avotu, piemēram, automašīnu, ja to vadīja tās darbinieks vai pilnvarota persona. Taču tas neizslēdz tiesības regresa kārtībā pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu no sava darbinieka vai pilnvarotās personas.
Paaugstinātas bīstamības avota īpašnieks, glabātājs vai lietotājs var tikt atbrīvots no zaudējumu atlīdzināšanas, ja tas pierāda, ka zaudējumi radušies nepārvaramas varas apstākļu, vai paša cietuša nodoma vai rupjas neuzmanības dēļ (piemēram, ielas šķērsošana pie sarkanās gaismas), vai ja paaugstinātas bīstamības avots, ar kuru ir nodarīti zaudējumi, ir izgājis no īpašnieka, glabātāja vai lietotāja valdījuma prettiesīgi. Taču paaugstinātas bīstamības avota īpašniekam, glabātājam vai lietotājam ir jāpierāda, ka bija veiktas visas nepieciešamās darbības, lai novērstu paaugstinātās bīstamības avota nepamatotu nokļūšanu cita valdījumā. Ja tas nav bijis pienācīgi izdarīts (piemēram, automašīna tika atstāta neaizslēgta ar iedarbinātu dzinēju bez pieskatīšanas), tad zaudējumi var tikt piedzīti kā no paaugstinātas bīstamības avota īpašnieka, glabātāja vai lietotāja, tā arī no tiešā paaugstinātas bīstamības avota, kas nodarīja zaudējumus, lietotāja, ņemot vērā katra vainu (daļējā vaina), nosakot to procentuālajā izteiksmē. Tāpat tiesai ir jārīkojas, kad zaudējumi ir nodarīti kā valdītāja, tā arī paša cietušā vainas dēļ.
Ja īpašnieks nodot lietošanā (nomā u.tml.) savu transporta līdzekli citai personai, tad saskaņā ar 1997.gada 1.oktobra Ceļu satiksmes likums (LV, 1997, Nr. 274/276) 44.p. 3. d. pusēm ir jāvienojas par turētāja atbildības apmēriem par zaudējumiem, kas tiks nodarīti transporta lietošanas rezultātā. Ja puses par to nevienojas, tad par šādi nodarītajiem zaudējumiem ir atbildīgs turētājs (faktiskais transporta līdzekļa lietotājs), taču īpašniekam ir papildus atbildība, ja turētājs nevar atlīdzināt visus ar viņam lietošanā nodoto transporta līdzekli nodarītos zaudējumus.
Agris Bitāns ©

26. Paaugstinātas bīstamības avots
Paaugstinātas bīstamības avots
PBA Vēsturiskā izcelšanās
2347.p.2.d. Tam, kura darbība saistīta ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem (transports, uzņēmums, būvniecība, bīstamas vielas u.tml.), ir jāatlīdzina zaudējumi, ko nodarījis paaugstinātās bīstamības avots, ja viņš nepierāda, ka zaudējums radies nepārvaramas varas dēļ, ar pašā cietušā nodomu vai viņa rupjas neuzmanības dēļ.
Paaugstinātas bīstamības avota jēdziens. Atsevišķi Civillikums reglamentē attiecības no zaudējumu nodarīšanas paaugstinātas bīstamības avota darbības dēļ. Civillikums nedod paaugstinātas bīstamības avota definējumu, bet gan tā veidu informatīvu uzskaitījumu. Vispārīgi ar paaugstinātas bīstamības avota darbību ir jāsaprot jebkura darbība, kuras veikšana (realizācija) rada paaugstinātu varbūtību zaudējumu (kaitējuma) nodarīšanai sakarā ar cilvēka nespēju veikt pilnu kontroli pār to, kā arī darbības, izmantojot transporta līdzekļus, veicot ražošanu, vai izmantojot fizikālās reakcijas (atomelektrostacijās), dažādas vielas vai ķīmiskas reakcijas, indes, sprāgstvielas u.tml.
7. Atbildības īpatnības par paaugstinātās bīstamības avota nodarīto kaitējumu. Civillikums paredz atbildību par paaugstinātas bīstamības avota darbības rezultātā nodarītiem zaudējumiem faktiskajam valdītājam (īpašniekam, glabātājam vai lietotājam). Juridiskā persona atbild tieši par kaitējumu, kas nodarīts ar tās īpašumā esošo paaugstinātas bīstamības avotu, piemēram, automašīnu, ja to vadīja tās darbinieks vai pilnvarota persona. Taču tas neizslēdz tiesības regresa kārtībā pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu no sava darbinieka vai pilnvarotās personas.
Paaugstinātas bīstamības avota īpašnieks, glabātājs vai lietotājs var tikt atbrīvots no zaudējumu atlīdzināšanas, ja tas pierāda, ka zaudējumi radušies nepārvaramas varas apstākļu, vai paša cietuša nodoma vai rupjas neuzmanības dēļ (piemēram, ielas šķērsošana pie sarkanās gaismas), vai ja paaugstinātas bīstamības avots, ar kuru ir nodarīti zaudējumi, ir izgājis no īpašnieka, glabātāja vai lietotāja valdījuma prettiesīgi. Taču paaugstinātas bīstamības avota īpašniekam, glabātājam vai lietotājam ir jāpierāda, ka bija veiktas visas nepieciešamās darbības, lai novērstu paaugstinātās bīstamības avota nepamatotu nokļūšanu cita valdījumā. Ja tas nav bijis pienācīgi izdarīts (piemēram, automašīna tika atstāta neaizslēgta ar iedarbinātu dzinēju bez pieskatīšanas), tad zaudējumi var tikt piedzīti kā no paaugstinātas bīstamības avota īpašnieka, glabātāja vai lietotāja, tā arī no tiešā paaugstinātas bīstamības avota, kas nodarīja zaudējumus, lietotāja, ņemot vērā katra vainu (daļējā vaina), nosakot to procentuālajā izteiksmē. Tāpat tiesai ir jārīkojas, kad zaudējumi ir nodarīti kā valdītāja, tā arī paša cietušā vainas dēļ.
Ja īpašnieks nodot lietošanā (nomā u.tml.) savu transporta līdzekli citai personai, tad saskaņā ar 1997.gada 1.oktobra Ceļu satiksmes likums (LV, 1997, Nr. 274/276) 44.p. 3. d. pusēm ir jāvienojas par turētāja atbildības apmēriem par zaudējumiem, kas tiks nodarīti transporta lietošanas rezultātā. Ja puses par to nevienojas, tad par šādi nodarītajiem zaudējumiem ir atbildīgs turētājs (faktiskais transporta līdzekļa lietotājs), taču īpašniekam ir papildus atbildība, ja turētājs nevar atlīdzināt visus ar viņam lietošanā nodoto transporta līdzekli nodarītos zaudējumus.
Agris Bitāns ©

27. Paaugstinātas bīstamības avots
PBA definējums
Ar paaugstinātas bīstamības avota darbību ir jāsaprot jebkura darbība, kuras veikšana (realizācija) rada paaugstinātu varbūtību zaudējumu (kaitējuma) nodarīšanai sakarā ar cilvēka nespēju veikt pilnu kontroli pār to, kā arī darbības, izmantojot transporta līdzekļus, veicot ražošanu, vai izmantojot fizikālās reakcijas (atomelektrostacijās), dažādas vielas vai ķīmiskas reakcijas, indes, sprāgstvielas u.tml.
Agris Bitāns ©

28. Paaugstinātas bīstamības avots
Paaugstinātas bīstamības avots
Civiltiesiskās atbildības īpatnības par PBA nodarīto kaitējumu
Vainas problēma par PBA nodarīto kaitējumu (vairākas teorijas)
1) Atbildība par vainu
2) Atbildība bez vainas
3) Atbildība neatkarīgi no vainas
PBA valdītājam tā īpatnības dēļ būtu pārāk viegli atsaukties – “tā nebija mana vaina”
Godīgi, ka katram ir jāatbild par nodarīto kaitējumu, jo cietušajam vienalga, kāpēc kaitējums ir noticis
Personai ir jārīkojas tā, lai netiku nepamatoti aizskartas citas personas tiesības
Tā radās strict liability teorija
Agris Bitāns ©

29. Paaugstinātas bīstamības avots
Paaugstinātas bīstamības avots
Par PBA darbības rezultātā nodarīto kaitējumu atbild faktiskais valdītājs (īpašnieks, glabātājs vai lietotājs)
Juridiskās personas kā PBA juridiskā valdītāja atbildība
Atbildības īpatnības par paaugstinātās bīstamības avota nodarīto kaitējumu. Civillikums paredz atbildību par paaugstinātas bīstamības avota darbības rezultātā nodarītiem zaudējumiem faktiskajam valdītājam (īpašniekam, glabātājam vai lietotājam). Juridiskā persona atbild tieši par kaitējumu, kas nodarīts ar tās īpašumā esošo paaugstinātas bīstamības avotu, piemēram, automašīnu, ja to vadīja tās darbinieks vai pilnvarota persona. Taču tas neizslēdz tiesības regresa kārtībā pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu no sava darbinieka vai pilnvarotās personas.
Paaugstinātas bīstamības avota īpašnieks, glabātājs vai lietotājs var tikt atbrīvots no zaudējumu atlīdzināšanas, ja tas pierāda, ka zaudējumi radušies nepārvaramas varas apstākļu, vai paša cietuša nodoma vai rupjas neuzmanības dēļ (piemēram, ielas šķērsošana pie sarkanās gaismas), vai ja paaugstinātas bīstamības avots, ar kuru ir nodarīti zaudējumi, ir izgājis no īpašnieka, glabātāja vai lietotāja valdījuma prettiesīgi. Taču paaugstinātas bīstamības avota īpašniekam, glabātājam vai lietotājam ir jāpierāda, ka bija veiktas visas nepieciešamās darbības, lai novērstu paaugstinātās bīstamības avota nepamatotu nokļūšanu cita valdījumā. Ja tas nav bijis pienācīgi izdarīts (piemēram, automašīna tika atstāta neaizslēgta ar iedarbinātu dzinēju bez pieskatīšanas), tad zaudējumi var tikt piedzīti kā no paaugstinātas bīstamības avota īpašnieka, glabātāja vai lietotāja, tā arī no tiešā paaugstinātas bīstamības avota, kas nodarīja zaudējumus, lietotāja, ņemot vērā katra vainu (daļējā vaina), nosakot to procentuālajā izteiksmē. Tāpat tiesai ir jārīkojas, kad zaudējumi ir nodarīti kā valdītāja, tā arī paša cietušā vainas dēļ.
Ja īpašnieks nodot lietošanā (nomā u.tml.) savu transporta līdzekli citai personai, tad saskaņā ar 1997.gada 1.oktobra Ceļu satiksmes likums (LV, 1997, Nr. 274/276) 44.p. 3. d. pusēm ir jāvienojas par turētāja atbildības apmēriem par zaudējumiem, kas tiks nodarīti transporta lietošanas rezultātā. Ja puses par to nevienojas, tad par šādi nodarītajiem zaudējumiem ir atbildīgs turētājs (faktiskais transporta līdzekļa lietotājs), taču īpašniekam ir papildus atbildība, ja turētājs nevar atlīdzināt visus ar viņam lietošanā nodoto transporta līdzekli nodarītos zaudējumus.
Agris Bitāns ©

30. Paaugstinātas bīstamības avots
Paaugstinātas bīstamības avots
Par kaitējumu, ko nodara PBA, kurš ir izgājis no īpašnieka, glabātāja vai lietotāja valdījuma, atbild :
persona, kas faktiski nodarījusi kaitējumu, ja PBA ir izgājis no valdītāja valdījuma bez viņas vainas, t.i., citas personas prettiesisku darbību rezultātā
kā faktiskais valdītājs, tā arī juridiskais valdītājs, ja pēdējais arī uzvedies neattaisnojoši, ievērojot, cik katrs vainīgs
Atbildības īpatnības par paaugstinātās bīstamības avota nodarīto kaitējumu. Civillikums paredz atbildību par paaugstinātas bīstamības avota darbības rezultātā nodarītiem zaudējumiem faktiskajam valdītājam (īpašniekam, glabātājam vai lietotājam). Juridiskā persona atbild tieši par kaitējumu, kas nodarīts ar tās īpašumā esošo paaugstinātas bīstamības avotu, piemēram, automašīnu, ja to vadīja tās darbinieks vai pilnvarota persona. Taču tas neizslēdz tiesības regresa kārtībā pieprasīt zaudējumu atlīdzināšanu no sava darbinieka vai pilnvarotās personas.
Paaugstinātas bīstamības avota īpašnieks, glabātājs vai lietotājs var tikt atbrīvots no zaudējumu atlīdzināšanas, ja tas pierāda, ka zaudējumi radušies nepārvaramas varas apstākļu, vai paša cietuša nodoma vai rupjas neuzmanības dēļ (piemēram, ielas šķērsošana pie sarkanās gaismas), vai ja paaugstinātas bīstamības avots, ar kuru ir nodarīti zaudējumi, ir izgājis no īpašnieka, glabātāja vai lietotāja valdījuma prettiesīgi. Taču paaugstinātas bīstamības avota īpašniekam, glabātājam vai lietotājam ir jāpierāda, ka bija veiktas visas nepieciešamās darbības, lai novērstu paaugstinātās bīstamības avota nepamatotu nokļūšanu cita valdījumā. Ja tas nav bijis pienācīgi izdarīts (piemēram, automašīna tika atstāta neaizslēgta ar iedarbinātu dzinēju bez pieskatīšanas), tad zaudējumi var tikt piedzīti kā no paaugstinātas bīstamības avota īpašnieka, glabātāja vai lietotāja, tā arī no tiešā paaugstinātas bīstamības avota, kas nodarīja zaudējumus, lietotāja, ņemot vērā katra vainu (daļējā vaina), nosakot to procentuālajā izteiksmē. Tāpat tiesai ir jārīkojas, kad zaudējumi ir nodarīti kā valdītāja, tā arī paša cietušā vainas dēļ.
Ja īpašnieks nodot lietošanā (nomā u.tml.) savu transporta līdzekli citai personai, tad saskaņā ar 1997.gada 1.oktobra Ceļu satiksmes likums (LV, 1997, Nr. 274/276) 44.p. 3. d. pusēm ir jāvienojas par turētāja atbildības apmēriem par zaudējumiem, kas tiks nodarīti transporta lietošanas rezultātā. Ja puses par to nevienojas, tad par šādi nodarītajiem zaudējumiem ir atbildīgs turētājs (faktiskais transporta līdzekļa lietotājs), taču īpašniekam ir papildus atbildība, ja turētājs nevar atlīdzināt visus ar viņam lietošanā nodoto transporta līdzekli nodarītos zaudējumus.
Agris Bitāns ©

31. Paaugstinātas bīstamības avots
Paaugstinātas bīstamības avots
2004.gada 7.jūlija Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likums
2004.gada 14.decembra Ministru kabineta noteikumi Nr.1008 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem”
2005.gada 17.maija Ministru kabineta noteikumi Nr.331 „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem”
Eiropas Savienības direktīvas 72/166/EEC, 84/5/EEC, 90/232/EEC, 92/49/EEC un 2000/26/EC
Publicēts: LV, , spēkā no
Ministru kabineta noteikumi Nr.1008 (prot. Nr.72 1.§) „Noteikumi par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem materiālajiem zaudējumiem”,
Agris Bitāns ©

32. Paaugstinātas bīstamības avots
Paaugstinātas bīstamības avots
19.pants. Personai nodarītie zaudējumi
(1) Ceļu satiksmes negadījumā personai nodarītie materiālie zaudējumi ir zaudējumi sakarā ar cietušās personas:
1) ārstēšanu;
2) pārejošu darbnespēju;
3) darbspēju zaudējumu;
4) nāvi.
(2) Ceļu satiksmes negadījumā personai nodarītie nemateriālie zaudējumi ir zaudējumi, kas saistīti ar sāpēm un garīgām ciešanām sakarā ar:
1) cietušās personas fizisku traumu;
2)  cietušās personas sakropļojumu, invaliditāti;
3) apgādnieka, apgādājamā vai laulātā nāvi;
4) apgādnieka, apgādājamā vai laulātā 1.grupas invaliditāti.
personas drīkst saņemt apdrošināšanas atlīdzību par savām sāpēm un ga­rīgām ciešanām cietušās personas fiziskas traumas dēļ no 20 līdz 400 latiem.
Apdrošināšanas atlīdzības apmērs ir atkarīgs no cietušā miesas bojājumu smaguma pakāpes. Smagi miesas bojājumi dod tiesības uz apdrošināšanas atlīdzību no 250 līdz 400 latiem, vidēja smaguma miesas bojājumi – no 80 līdz 200 latiem, bet viegli miesas bojājumi, kas radījuši veselības traucējumu – no 20 līdz 50 latiem. Miesas bojājumu smaguma pakāpi nosaka tiesu medicīnas eksperts ar savu atzinumu.
Taču saskaņā ar šiem Noteikumiem persona nevarēs saņemt apdrošināšanas atlīdzību par cietušās personas sāpēm un garīgām ciešanām vieglu miesas bojājumu dēļ, ja tie nav radījuši veselības traucējumu.
Agris Bitāns ©

33. Paaugstinātas bīstamības avots
Paaugstinātas bīstamības avots
Apdrošināšanas atlīdzība par sāpēm un garīgām ciešanām cietušās personas fiziskas traumas dēļ no 20 līdz 400 latiem
Apdrošināšanas atlīdzība par miesas bojājumiem :
smagi miesas bojājumi no 250 līdz 400 latiem,
vidēja smaguma miesas bojājumi – no 80 līdz 200 latiem,
viegli miesas bojājumi, kas radījuši veselības traucējumu – no 20 līdz 50 latiem
Par invaliditāti
1.grupas lati, 2.grupas lati, par 3.grupas – 50 lati.
Ar apgādnieku, apgādājamo vai laulāto nāvi vai 1.grupas invaliditāti radītās sāpes un ciešanas – 100 Ls
Maksimāli 1000 lati
personas drīkst saņemt.
Apdrošināšanas atlīdzības apmērs ir atkarīgs no cietušā miesas bojājumu smaguma pakāpes. Smagi miesas bojājumi dod tiesības uz apdrošināšanas atlīdzību no 250 līdz 400 latiem, vidēja smaguma miesas bojājumi – no 80 līdz 200 latiem, bet viegli miesas bojājumi, kas radījuši veselības traucējumu – no 20 līdz 50 latiem. Miesas bojājumu smaguma pakāpi nosaka tiesu medicīnas eksperts ar savu atzinumu.
Taču saskaņā ar šiem Noteikumiem persona nevarēs saņemt apdrošināšanas atlīdzību par cietušās personas sāpēm un garīgām ciešanām vieglu miesas bojājumu dēļ, ja tie nav radījuši veselības traucējumu.
Atsevišķi Noteikumos ir izdalīta apdrošināšanas atlīdzība par personas sāpēm un garī­gām ciešanām sakarā ar cietušās personas sakropļojumu un invaliditāti. Šajā gadījumā persona ir tiesīga saņemt apdrošināšanas atlīdzību no 25 līdz 250 latiem. Noteikumi paredz kārtību kā aprēķina izmaksājamo apdrošināšanas atlīdzības summu, piemēram, ja cietusī persona kļuvusi par 1.grupas invalīdu, tad atlīdzība ir 175 lati, ja – par 2.grupas invalīdu, tad 100 lati un ja – par 3.grupas invalīdu – 50 lati.
Gadījumā, ja ceļu satiksmes negadījumā persona zaudē apgādnieku, apgādājamo vai laulāto, tad kā apdrošināšanas atlīdzību ir iespējams saņemt par sāpēm un garīgām ciešanām šo personu nāves dēļ 100 latu par katru zaudēto personu. Tādu pašu summu ir tiesības saņemt par sāpēm un garīgām ciešanām, kas radušās tādēļ, ka apgādnieks, apgādājamais vai laulātais kļuvis par 1.grupas invalīdu.
Agris Bitāns ©

34.
II. TIESĪBAS UZ ATLĪDZĪBU NO NODARĪJUMIEM PRET PERSONISKO BRĪVĪBU, GODU, CIEŅU UN SIEVIEŠU NEVAINĪBU
Iepriekšējas piezīmes. Šajā apakšnodaļā ir reglamentēta civiltiesiskā atbildība par otru personiskā kaitējuma veidu – nemantisko kaitējumu (morālo kaitējumu). Atšķirībā no ķermeniskā kaitējuma, šāda kaitējuma sekas var arī nebūt acīmredzamas, tomēr ņemot vērā, ka sabiedrībai ir svarīgas ne tikai personas dzīvības, veselības un īpašuma neaizskaramība, bet arī personisko tiesību neaizskaramība, piemēram, tiesības uz brīvību un personisko neaizskaramību, goda un cieņas neaizskaramību, šo tiesību neaizskaramību valsts uzskata par augstākajām pamatvērtībām, kas tai ir jāaizsargā - “Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem” (Satversmes 89.p.). Šo personisko tiesību vērtība ir tajā apstāklī, ka tās pastāv pašas par sevi un to reālas pielietošanas iespēja nosaka cilvēka stāvokli sabiedrībā. Izpratne par cilvēku tiesībām ir veidojusies ilgstoši, un par to nozīmīgumu liecina starptautisku dokumentu pieņemšana, piemēram, gada 10. decembra ANO “Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija”. Šo tiesību vērtību pasvītro tas, ka par šādu aizskārumu ir paredzēta tiesas noteikta mantiska atlīdzība, papildus zaudējumu atlīdzībai vai neatkarīgi no to atlīdzības vai zaudējuma apmēra.
Civiltiesiskā atbildība morālā kaitējuma mantiskas kompensācijas veidā iestājas par pašu prettiesisko darbību vai bezdarbību (formālā pārkāpuma gadījumā), piemēram, nepatiesas vai godu un cieņu aizskarošas informācijas publicēšana laikrakstā. Līdz ar to nav nepieciešams pierādīt cēlonisko sakaru un kaitīgās sekas. Savukārt, ja prasītājs vēlas, lai tam tiktu atlīdzināti zaudējumi sakarā ar šo aizskārumu, tam ir jāpierāda, ka konkrētie zaudējumi ir pārkāpuma tiešs vai netiešs rezultāts un ka tā nav vienkārši sakritība vai nejaušība (1772.p. – 1775.p.).
Civiltiesiskā atbildība par personisko tiesību aizskārumu neizslēdz krimināltiesisko (KL 152. p. – 160. p.) un administratīvo (39. p.) atbildību.
Agris Bitāns ©

35. Brīvības ierobežošana
Brīvības ierobežošana
2352. Ja kāds pretlikumīgi laupa otram personisko brīvību, tad viņam tā atkal jāatdod un jādod, pēc tiesas ieskata, pilnīga atlīdzība, arī par morālo kaitējumu.
darbības, kuru rezultātā cietušajam tiek atņemta iespēja pašam brīvi noteikt savu atrašanās vietu, t.i., pret savu gribu cietušajam ir jāpaliek līdzšinējā atrašanās vietā vai viņš tiek ievietots vardarbīgi pret paša gribu citā vietā (telpā) un viņam nav iespējas šo vietu atstāt
  Ar pretlikumīgu personiskās brīvības nolaupīšanu saprot tādas pārkāpēja darbības, kuru rezultātā cietušajam tiek atņemta iespēja pašai brīvi noteikt savu atrašanās vietu, t.i., pret savu gribu cietušajam ir jāpaliek līdzšinējā atrašanās vietā vai viņš tiek ievietots vardarbīgi pret paša gribu citā vietā (telpā) un viņam nav iespējas šo vietu atstāt. Lai iestātos civiltiesiskā atbildība sakarā ar pretlikumīgu personiskās brīvības laupīšanu nav nepieciešams notiesājošs spriedums krimināllietā, lai gan tajā fiksētie fakti var būt pierādījumi civillietā.
Nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu gadījumos, kad personai tiek pretlikumīgi laupīta brīvība (CL p.), tiesai būtu jāņem vērā, kādā veidā brīvības laupīšana notikusi : vai tika apdraudēta cietušā vai viņa tuvinieku dzīvība vai veselība, kādos apstākļos cietušais atradās (vai tika barots, vai atradās neapkurinātās telpās u. tml.), vai pret viņu tika lietota fiziska vai psiholoģiska vardarbība u. tml.
Gadījumos, kad persona ārpus savas dzīves vietas pastāvīgi tiek pakļauta riskam tikt nofotografētai pret savu gribu, var iesniegt prasību par savas pārvietošanās brīvības, tātad arī brīvības, pārkāpumu
Agris Bitāns ©

36. Brīvības ierobežošanas tiesiskās sekas
Brīvības ierobežošanas tiesiskās sekas
Brīvības atjaunošana
Zaudējumu atlīdzināšana
Morālā kaitējuma kompensēšana
Lai gan cietušajam ir tiesības pieprasīt, lai masu informācijas līdzekļi atsauc patiesībai neatbilstošās ziņas 1990.gada 20.decembra likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.p. noteiktajā kārtībā, tomēr tas saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas 1993.gada 25.oktobra Plēnuma lēmuma Nr. 9 “Par tiesu praksi lietās par personas goda un cieņas aizskarošu ziņu atsaukšanu” 2.p. nav uzskatāms par strīda iepriekšēju ārpustiesas izšķiršanas kārtību. Tiesnesis nav tiesīgs atteikt pieņemt prasības pieteikumu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, motivējot, ka prasītājs nav griezies pie attiecīgā masu informācijas līdzekļa vadītāja ar prasību atsaukt izplatītās nepatiesās vai godu un cieņu aizskarošās ziņas.
Bez godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukuma, šādu ziņu izplatītājam ir jādod atlīdzība (mantiska kompensācija), kuras apmēru nosaka tiesa. Latvijas Republikas Augstākā tiesa savā gada 25. oktobra plēnuma lēmuma Nr. 9 “Par tiesu praksi lietās par personu goda un cieņu aizskarošo ziņu atsaukšanu” 7. p. 2. d. ir pieminēti iespējamie kritēriji, kas tiesai jāņem vērā, nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu, kas nodarīts ar nepatiesu vai godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu:
1) nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums,
2) izplatīšanas plašums,
3) šī aizskāruma smagums pret personu,
4) sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatīšana,
5) pušu personība
6) u. c.
Papildus tiesai būtu, piemēram, jānovērtē godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatītāja vainas pakāpe, it sevišķi, ja informācijas sagatavotājs un izplatītājs ir citas personas.
Godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatītājam ir jāatlīdzina cietušajam zaudējumi, kas ir tiešā vai netiešā sakarā ar šādu ziņu izplatīšanas faktu un kuru apmēru nosaka saskaņā ar 1770.p. – 1792.p.
Būtiski ņemt vērā, ka godu un cieņu var prettiesiski aizskart netikai izplatot ziņas, bet arī ar darbībām, piemēram, publicējot viltotu fotogrāfiju vai tikai daļu no tās, tādējādi sniedzot nepatiesu informāciju, nepamatoti un prettiesiski aizskarot godu un cieņu.
Agris Bitāns ©

37. Brīvības ierobežošana
Brīvības ierobežošana
Jāņem vērā, kādā veidā brīvības laupīšana notikusi :
vai tika apdraudēta cietušā vai viņa tuvinieku dzīvība vai veselība,
kādos apstākļos cietušais atradās (vai tika barots, vai atradās neapkurinātās telpās u. tml.),
vai pret viņu tika lietota fiziska vai psiholoģiska vardarbība u. tml.
Nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu gadījumos, kad personai tiek pretlikumīgi laupīta brīvība (CL p.), tiesai būtu jāņem vērā, kādā veidā brīvības laupīšana notikusi : vai tika apdraudēta cietušā vai viņa tuvinieku dzīvība vai veselība, kādos apstākļos cietušais atradās (vai tika barots, vai atradās neapkurinātās telpās u. tml.), vai pret viņu tika lietota fiziska vai psiholoģiska vardarbība u. tml.
Gadījumos, kad persona ārpus savas dzīves vietas pastāvīgi tiek pakļauta riskam tikt nofotografētai pret savu gribu, var iesniegt prasību par savas pārvietošanās brīvības, tātad arī brīvības, pārkāpumu
Agris Bitāns ©

38. Goda un cieņas aizskārums
Goda un cieņas aizskārums
2352.a Katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.
Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietverts dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa.
Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa.
Viena no civiltiesiskās atbildības par godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu izpausmēm ir šo nepatiesu ziņu atsaukums. Ziņu atsaukums masu informācijas līdzekļos (elektroniskajos masu informācijas līdzekļos to nosaka gada 24. augusta Radio un televīzijas likuma 37.p. (Ziņotājs, Nr. 20.)) ir jāatšķir no tiesībām uz atbildi, kas ir ieinteresētās personas viedokļa izziņošana, neatkarīgi no tā, vai viņas gods vai cieņa ir aizskarti vai nav. Atsaukums ir jānošķir no cita tiesībinstitūta – tiesībām uz iebildi vai atbildi (right to reply – angl.), kas ir paredzēts nevis nepatiesu vai godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukumam, bet gan cita (arī atšķirīga) viedokļa paušanai par vienu un to pašu notikumu. Šāds tiesībinstitūts ir paredzēts 1995.gada 24.augusta Radio un televīzijas likuma 37.p.
Agris Bitāns ©

39. Financial Times, March 12 2000 Agris Bitāns © 2018.11.13.
Anglijā viena uzņēmuma vadītājs saņēma kompensāciju mārciņu apmērā par to, ka avīze “Daily Mirror” publicēja izteica savu pieņēmumu, ka viņš darbojas, lai “nolaistu uzņēmumu pa burbuli” (pull the plug).
Financial Times, March
Agris Bitāns ©

40. Diena
Agris Bitāns ©

41. Goda un cieņas aizskārums
Goda un cieņas aizskārums
Gods un cieņa ir ētikas un morāles kategorijas
Ar godu saprot personas sabiedrisku novērtējumu, kas ir izveidojies personas darbības rezultātā
Ar cieņu saprot personas sabiedriskā vērtējuma atspoguļojumu viņas pašas apziņā, t.i., personas pašnovērtējumu
Patiesa ziņa netiek atzīta par godu un cieņu aizskarošu
Ziņa, var būt nepatiesa, un godu un cieņu neaizskaroša
Gods un cieņa ir ētikas un morāles kategorijas, un katram cilvēkam izpratne par tām var atšķirties. Ar godu saprot personas sabiedrisku novērtējumu, kas ir izveidojies personas darbības rezultātā, bet ar cieņu saprot personas sabiedriskā vērtējuma atspoguļojumu viņas pašas apziņā, t.i., personas pašnovērtējumu. Sabiedrības atzinīgs vērtējums ir sasniedzams ilgstošā laikā, atbilstoši personas nopelniem, un, izplatot nepatiesas ziņas, notiek personas vērtības nepamatots samazinājums sabiedrības acīs. Ar aizskarošām jāsaprot tādas ziņas (informācija), kuras samazina cietušā godu un cieņu atsevišķu personu vai sabiedrības acīs. Novērtējot, vai ziņas aizskar personas godu un cieņu, ir jāņem vērā, vai ar šādu ziņu izplatīšanu tiek aizskartas vispāratzītas ētikas un morāles normas, vai arī tās aizskar cietušo, ņemot vērā viņa specifisko stāvokli sabiedrībā vai viņa ieņemamo amatu.
Ar godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu ir jāsaprot to publiska mutiska vai rakstiska izziņošana ar masu informācijas līdzekļu (tv, radio, avīžu u.t.t) palīdzību vai citādi paziņojot tās nenoteiktam personu lokam.
Godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatītājam ir jāpierāda izplatīto ziņu atbilstība īstenībai vai tās ir jāatsauc. Cietušajam nav jāpierāda šādu ziņu izplatītāja vaina.
Agris Bitāns ©

42. Goda un cieņas aizskārums
Goda un cieņas aizskārums
Kas ir “ziņa”? Un kas ir “viedoklis“?
Ziņa - tas (piemēram, fakts), kas tiek darīts zināms
Fakts - reāls, patiess notikums, (īstenības) parādība
Viedoklis – fakta vai patiesa notikuma subjektīvs vērtējums
“Ziņa - Tas (piemēram, fakts), kas tiek darīts zināms”[1]. Savukārt “fakts - Reāls, patiess notikums, (īste­nības) parādība.” Līdz ar to ir jāsecina, ka “ziņa” ir fakta kā īstenības notikuma izziņošana, padarīšana par zināmu.
Taču nevar vilkt vienādības zīmi starp jēdzieniem “apgalvojums” un “ziņa”, jo vienā “apgalvojumā” var būt vairākas “ziņas”, pie tam ne visas var būt patiesas vai nepatiesas [1] Skatīt Latviešu Literārās valodas vārdnīca, Zinātne, Rīgā, 1996, 8.sēj., 647.lpp.
Tiesa nav ņēmusi vērā, ka gadījumos, ja kāda persona pauž savus uzskatus (vērtējumu, attieksmi), šī uzskatu paušana nevar būt patiesa vai nepatiesa. “Viedoklis nav ziņas, tāpēc tā patiesīgumu nevar pierādīt. Svarīgi ir tas, lai patiesi būtu fakti, uz kuriem attiecīgais viedoklis balstīts”[1]. Uzskats tāpat kā viedoklis nevar tikt pakļauti patiesuma vērtējumam, jo tas nav saistīts ar kāda fakta sniegšanu (izziņošanu)
Agris Bitāns ©

43. Goda un cieņas aizskārums
Goda un cieņas aizskārums
Fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei. Ja kāds apgalvo kādu faktu, kas aizskar konkrētas persona godu un cienu, tad uz viņu gulstas pierādījuma nasta - viņam tiesā jāpierāda, šis fakts atbilst patiesībai («N. ir dzērumā braucis ar dienesta mašīnu»).
Vērtējumi turpretī nav pakļaujami patiesības pārbaudei. Lai cik nepareizi tie kādreiz neliktos - («Ministrs M. grib izpārdot valsti»), tos pilnībā sedz cilvēktiesības uz domu un uzskatu brīvību: nevienu nevar piespiest domāt par kādu citu labi vai slikti”
To apliecina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis E.Levits savā rakstā “Preses brīvība - cilvēktiesības un demokrātijas institūcija”[2] norādot, ka “Šis pants (CL 2352a.p.) kontekstā ar cilvēktiesībām uz domu un uzskatu brīvību prasa ziņas strikti dalīt faktos un vērtējumos.
Fakti ir pakļaujami patiesības pārbaudei. Ja kāds apgalvo kādu faktu, kas aizskar konkrētas persona godu un cienu, tad uz viņu gulstas pierādījuma nasta - viņam tiesā jāpierāda, šis fakts atbilst patiesībai («N. ir dzērumā braucis ar dienesta mašīnu»).
Vērtējumi turpretī nav pakļaujami patiesības pārbaudei. Lai cik nepareizi tie kādreiz neliktos - («Ministrs M. grib izpārdot valsti»), tos pilnībā sedz cilvēktiesības uz domu un uzskatu brīvību: nevienu nevar piespiest domāt par kādu citu labi vai slikti”.
[1] Skatīt, D.Āboliņa, “Presē pieļaujamās kritikas robežas”, Likums un Tiesības, Nr. 4, 1999, 117.lpp.
[2] Laikraksta “Diena” speciālpielikums Nr. 4 Eiropas jubilejas zona.
Agris Bitāns ©

44. Goda un cieņas aizskāruma tiesiskās sekas
Goda un cieņas aizskāruma tiesiskās sekas
Atsaukums
Morālā kaitējuma kompensēšana
Zaudējumu atlīdzināšana
Lai gan cietušajam ir tiesības pieprasīt, lai masu informācijas līdzekļi atsauc patiesībai neatbilstošās ziņas 1990.gada 20.decembra likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.p. noteiktajā kārtībā, tomēr tas saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas 1993.gada 25.oktobra Plēnuma lēmuma Nr. 9 “Par tiesu praksi lietās par personas goda un cieņas aizskarošu ziņu atsaukšanu” 2.p. nav uzskatāms par strīda iepriekšēju ārpustiesas izšķiršanas kārtību. Tiesnesis nav tiesīgs atteikt pieņemt prasības pieteikumu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, motivējot, ka prasītājs nav griezies pie attiecīgā masu informācijas līdzekļa vadītāja ar prasību atsaukt izplatītās nepatiesās vai godu un cieņu aizskarošās ziņas.
Bez godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukuma, šādu ziņu izplatītājam ir jādod atlīdzība (mantiska kompensācija), kuras apmēru nosaka tiesa. Latvijas Republikas Augstākā tiesa savā gada 25. oktobra plēnuma lēmuma Nr. 9 “Par tiesu praksi lietās par personu goda un cieņu aizskarošo ziņu atsaukšanu” 7. p. 2. d. ir pieminēti iespējamie kritēriji, kas tiesai jāņem vērā, nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu, kas nodarīts ar nepatiesu vai godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu:
1) nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums,
2) izplatīšanas plašums,
3) šī aizskāruma smagums pret personu,
4) sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatīšana,
5) pušu personība
6) u. c.
Papildus tiesai būtu, piemēram, jānovērtē godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatītāja vainas pakāpe, it sevišķi, ja informācijas sagatavotājs un izplatītājs ir citas personas.
Godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatītājam ir jāatlīdzina cietušajam zaudējumi, kas ir tiešā vai netiešā sakarā ar šādu ziņu izplatīšanas faktu un kuru apmēru nosaka saskaņā ar 1770.p. – 1792.p.
Būtiski ņemt vērā, ka godu un cieņu var prettiesiski aizskart netikai izplatot ziņas, bet arī ar darbībām, piemēram, publicējot viltotu fotogrāfiju vai tikai daļu no tās, tādējādi sniedzot nepatiesu informāciju, nepamatoti un prettiesiski aizskarot godu un cieņu.
Agris Bitāns ©

45. Goda un cieņas aizskāruma tiesiskās sekas Atsaukums
Goda un cieņas aizskāruma tiesiskās sekas Atsaukums
Paziņojums par to, ka konkrēta ziņa bija nepatiesa un ka patiesa ziņa ir citāda – tādā pašā veidā
Dokumenta nomaiņa
Cita tiesas noteikta darbība
kas ir paredzēts nevis nepatiesu vai godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukumam, bet gan cita (arī atšķirīga) viedokļa paušanai par vienu un to pašu notikumu. Šāds tiesību institūts ir paredzēts 1995.gada 24.augusta Radio un televīzijas likuma 37.p.
Agris Bitāns ©

46. Goda un cieņas aizskāruma sekas
Goda un cieņas aizskāruma sekas
Morālais kaitējuma kompensēšana
Latvijas Republikas Augstākā tiesa savā gada 25. oktobra plēnuma lēmuma Nr. 9 “Par tiesu praksi lietās par personu goda un cieņu aizskarošo ziņu atsaukšanu” 7. p. 2. d.
1) nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums,
2) izplatīšanas plašums,
3) šī aizskāruma smagums pret personu,
4) sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatīšana,
5) pušu personība
6) u. c.
Lai gan cietušajam ir tiesības pieprasīt, lai masu informācijas līdzekļi atsauc patiesībai neatbilstošās ziņas 1990.gada 20.decembra likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21.p. noteiktajā kārtībā, tomēr tas saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas 1993.gada 25.oktobra Plēnuma lēmuma Nr. 9 “Par tiesu praksi lietās par personas goda un cieņas aizskarošu ziņu atsaukšanu” 2.p. nav uzskatāms par strīda iepriekšēju ārpustiesas izšķiršanas kārtību. Tiesnesis nav tiesīgs atteikt pieņemt prasības pieteikumu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, motivējot, ka prasītājs nav griezies pie attiecīgā masu informācijas līdzekļa vadītāja ar prasību atsaukt izplatītās nepatiesās vai godu un cieņu aizskarošās ziņas.
Bez godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukuma, šādu ziņu izplatītājam ir jādod atlīdzība (mantiska kompensācija), kuras apmēru nosaka tiesa. Latvijas Republikas Augstākā tiesa savā gada 25. oktobra plēnuma lēmuma Nr. 9 “Par tiesu praksi lietās par personu goda un cieņu aizskarošo ziņu atsaukšanu” 7. p. 2. d. ir pieminēti iespējamie kritēriji, kas tiesai jāņem vērā, nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu, kas nodarīts ar nepatiesu vai godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu:
1) nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums,
2) izplatīšanas plašums,
3) šī aizskāruma smagums pret personu,
4) sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatīšana,
5) pušu personība
6) u. c.
Papildus tiesai būtu, piemēram, jānovērtē godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatītāja vainas pakāpe, it sevišķi, ja informācijas sagatavotājs un izplatītājs ir citas personas.
Godu un cieņu aizskarošo ziņu izplatītājam ir jāatlīdzina cietušajam zaudējumi, kas ir tiešā vai netiešā sakarā ar šādu ziņu izplatīšanas faktu un kuru apmēru nosaka saskaņā ar 1770.p. – 1792.p.
Būtiski ņemt vērā, ka godu un cieņu var prettiesiski aizskart netikai izplatot ziņas, bet arī ar darbībām, piemēram, publicējot viltotu fotogrāfiju vai tikai daļu no tās, tādējādi sniedzot nepatiesu informāciju, nepamatoti un prettiesiski aizskarot godu un cieņu.
Agris Bitāns ©

47. Goda un cieņas aizskāruma tiesiskās sekas
Goda un cieņas aizskāruma tiesiskās sekas
Zaudējumu atlīdzināšana
Zaudējumi tiek atlīdzināti pēc vispārējiem noteikumiem, ja izpildās visi to atlīdzināšanas priekšnosacījumi saistībā ar godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu
Civiltiesiskā atbildība morālā kaitējuma mantiskas kompensācijas veidā iestājas par pašu prettiesisko darbību vai bezdarbību (formālā pārkāpuma gadījumā), piemēram, nepatiesas vai godu un cieņu aizskarošas informācijas publicēšana laikrakstā. Līdz ar to nav nepieciešams pierādīt cēlonisko sakaru un kaitīgās sekas. Savukārt, ja prasītājs vēlas, lai tam tiktu atlīdzināti zaudējumi sakarā ar šo aizskārumu, tam ir jāpierāda, ka konkrētie zaudējumi ir pārkāpuma tiešs vai netiešs rezultāts un ka tā nav vienkārši sakritība vai nejaušība (1772.p. – 1775.p.).
Agris Bitāns ©

48. Sievietes dzimum-neaizskaramības aizskārums 1
2353. Kas izvarojis sievieti vai, viņai nesamaņas stāvoklī atrodoties, izdarījis ar viņu kopošanos, tam jādod viņai pilnīga atlīdzība, arī par morālo kaitējumu.
vīrieša dzimumtieksmes apmierināšana bez vai pretēji sievietes gribai t.i., stāšanās dzimumsakaros ar sievieti pret viņas gribu
pārvarot viņas pretestību ar :
vardarbību,
draudiem lietot vardarbību vai
izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli, t.i., nesamaņas stāvokli, t.i., stāšanās dzimumsakaros notikusi bez viņas piekrišanas
Civiltiesiskā atbildība šajā pantā ir paredzēta par vīrieša dzimumkaislību apmierināšanu bez vai pretēji sievietes gribai, kas izpaužas izvarošanā, t.i., stāšanās dzimumsakaros ar sievieti pret viņas gribu, pārvarot viņas pretestību ar vardarbību, draudiem lietot vardarbību vai izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli, vai arī izdarot kopošanos ar sievieti, kas atradās nesamaņas stāvoklī, un līdz ar to stāšanās dzimumsakaros notika bez viņas piekrišanas.
Pilnās atlīdzības termina pielietošana šajā pantā norāda uz likumdevēja nepārprotamu vēlmi uzlikt par pienākumu pārkāpējam netikai atlīdzināt zaudējumus (piemēram, par sabojāto apģērbu, ārstēšanas izdevumus), bet arī kompensēt morālo kaitējumu. Atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa, kurai būtu jāņem vērā, kādā veidā ir notikusi izvarošana : vai tika apdraudēta cietušās dzīvība vai veselība, vai pret viņu tika lietota fiziska vai psiholoģiska vardarbība u. tml. Savukārt, nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu, kas nodarīts, izdarot kopošanos ar sievieti, atrodoties tai nesamaņas stāvoklī, tiesai būtu jāņem vērā, kādos apstākļos sieviete nesamaņas stāvoklī nonākusi, vai to nav veicinājis pats aizskārējs.
Agris Bitāns ©

49. Sievietes dzimum-neaizskaramības aizskārums 2
Sievietes dzimum-neaizskaramības aizskārums 2
Civiltiesiskās sekas :
zaudējuma atlīdzināšanas pienākums
morālā kaitējuma kompensācija
cietušās dzīvības vai veselības apdraudējums
fiziska vai psiholoģiska vardarbība
izvarošanas sekas
apstākļi, kādos cietusī nonākusi nesamaņas stāvoklī
kā notikusi nesamaņas stāvokļa izmantošana
Civiltiesiskā atbildība šajā pantā ir paredzēta par vīrieša dzimumkaislību apmierināšanu bez vai pretēji sievietes gribai, kas izpaužas izvarošanā, t.i., stāšanās dzimumsakaros ar sievieti pret viņas gribu, pārvarot viņas pretestību ar vardarbību, draudiem lietot vardarbību vai izmantojot cietušās bezpalīdzības stāvokli, vai arī izdarot kopošanos ar sievieti, kas atradās nesamaņas stāvoklī, un līdz ar to stāšanās dzimumsakaros notika bez viņas piekrišanas.
Pilnās atlīdzības termina pielietošana šajā pantā norāda uz likumdevēja nepārprotamu vēlmi uzlikt par pienākumu pārkāpējam netikai atlīdzināt zaudējumus (piemēram, par sabojāto apģērbu, ārstēšanas izdevumus), bet arī kompensēt morālo kaitējumu. Atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru nosaka tiesa, kurai būtu jāņem vērā, kādā veidā ir notikusi izvarošana : vai tika apdraudēta cietušās dzīvība vai veselība, vai pret viņu tika lietota fiziska vai psiholoģiska vardarbība u. tml. Savukārt, nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu, kas nodarīts, izdarot kopošanos ar sievieti, atrodoties tai nesamaņas stāvoklī, tiesai būtu jāņem vērā, kādos apstākļos sieviete nesamaņas stāvoklī nonākusi, vai to nav veicinājis pats aizskārējs.
Agris Bitāns ©

50. III. PRASĪJUMI MANTAS PRETTIESĪGU BOJĀJUMU DĒĻ
III. PRASĪJUMI MANTAS PRETTIESĪGU BOJĀJUMU DĒĻ
Iepriekšējas piezīmes. Šajā apakšnodaļā ir reglamentēta civiltiesiskā atbildība par otru personiskā kaitējuma veidu – nemantisko kaitējumu (morālo kaitējumu). Atšķirībā no ķermeniskā kaitējuma, šāda kaitējuma sekas var arī nebūt acīmredzamas, tomēr ņemot vērā, ka sabiedrībai ir svarīgas ne tikai personas dzīvības, veselības un īpašuma neaizskaramība, bet arī personisko tiesību neaizskaramība, piemēram, tiesības uz brīvību un personisko neaizskaramību, goda un cieņas neaizskaramību, šo tiesību neaizskaramību valsts uzskata par augstākajām pamatvērtībām, kas tai ir jāaizsargā - “Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem” (Satversmes 89.p.). Šo personisko tiesību vērtība ir tajā apstāklī, ka tās pastāv pašas par sevi un to reālas pielietošanas iespēja nosaka cilvēka stāvokli sabiedrībā. Izpratne par cilvēku tiesībām ir veidojusies ilgstoši, un par to nozīmīgumu liecina starptautisku dokumentu pieņemšana, piemēram, gada 10. decembra ANO “Vispārējā cilvēka tiesību deklarācija”. Šo tiesību vērtību pasvītro tas, ka par šādu aizskārumu ir paredzēta tiesas noteikta mantiska atlīdzība, papildus zaudējumu atlīdzībai vai neatkarīgi no to atlīdzības vai zaudējuma apmēra.
Civiltiesiskā atbildība morālā kaitējuma mantiskas kompensācijas veidā iestājas par pašu prettiesisko darbību vai bezdarbību (formālā pārkāpuma gadījumā), piemēram, nepatiesas vai godu un cieņu aizskarošas informācijas publicēšana laikrakstā. Līdz ar to nav nepieciešams pierādīt cēlonisko sakaru un kaitīgās sekas. Savukārt, ja prasītājs vēlas, lai tam tiktu atlīdzināti zaudējumi sakarā ar šo aizskārumu, tam ir jāpierāda, ka konkrētie zaudējumi ir pārkāpuma tiešs vai netiešs rezultāts un ka tā nav vienkārši sakritība vai nejaušība (1772.p. – 1775.p.).
Civiltiesiskā atbildība par personisko tiesību aizskārumu neizslēdz krimināltiesisko (KL 152. p. – 160. p.) un administratīvo (39. p.) atbildību.
Agris Bitāns ©

51. Prasījumi mantas prettiesīgu bojājumu dēļ
Prasījumi mantas prettiesīgu bojājumu dēļ
zaudējumi lietu prettiesīgas bojāšanas dēļ CL 2354.p.;
zaudējumi sakarā ar svešas lietas patvaļīgu paņemšanu CL 2355.p. un 2356.p.
Agris Bitāns ©

52. Prasījumi mantas prettiesīgu bojājumu dēļ
Prasījumi mantas prettiesīgu bojājumu dēļ
zaudējumi lietu prettiesīgas bojāšanas dēļ
2354. Prasījumiem par lietu prettiesīgu bojāšanu jāpiemēro 1776.–1792. panta noteikumi.
 2354. Prasījumiem par lietu prettiesīgu bojāšanu jāpiemēro 1776.–1792. panta noteikumi.
  Lietas patvaļīga bojāšana ir aizliegta darbība. Lietas prettiesīgas bojāšanas gadījumā cietušajam ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību, kuru nosaka atbilstoši p. – p. noteikumiem. Tomēr aizskārējs nevarēs atsaukties uz cietušā pienācīgās rūpības trūkumu, ja mantas bojājums ir noticis ļaunprātīga aizskāruma gadījumā (1776. p.). Piemērojot civiltiesisko atbildību par lietu prettiesīgu bojājumu, ir jānovērtē netikai aizskārēja, bet arī cietušā vaina (1635. p. – p.), piemēram, abpusējas jeb kopējas (jauktās) vainas (culpa mixta) gadījumā (1642. p. – p.).
1776. Cietušais nevar prasīt atlīdzību, ja viņš pats varējis zaudējumu novērst, ievērojot pienācīgo rūpību (1646.p.). Izņēmums no šā noteikuma pielaižams tikai ļaunprātīga tiesību aizskāruma gadījumā.
1777. Cietušais nevar prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kurus viņš cietis no tam, ka karaspēka apmācību laikā atradies uz šaušanas apmācības laukuma, ja vien karaspēks ir izpildījis šiem gadījumiem izdotus speciālus noteikumus.
1778. Prasīt zaudējumu atlīdzību var tiklab pats cietušais, kā arī viņa mantinieki.
1779. Katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis.
1780. Zaudējumi, ko nodarījis bērns līdz septiņiem gadiem, garā slimais vai arī rīcības spējīga persona nesamaņas vai gara darbības traucējuma stāvoklī, jāatlīdzina no viņu mantas, ciktāl tas neatņem viņiem viņu uzturam nepieciešamos līdzekļus. Ja pie tam pielaiduši kādu neuzmanību tie, kam minētās personas pienākas uzraudzīt, tad par zaudējumiem atbild vispirms tie ar savu mantu.
1781. Kas uzdevis otrai personai izdarīt kādu neatļautu darbību, atbild par šās personas darbību, kaut arī viņa būtu pārkāpusi uzdevuma robežas. Tāpat atbild arī tas, kas devis otram iemeslu tādai darbībai, no kuras cēlies zaudējums trešai personai.
1782. Ja kāds nepiegriež vajadzīgo uzmanību izvēloties kalpotājus un citus darbiniekus un nepārliecinās papriekš par viņu spējām un noderību izpildīt viņiem uzliekamos pienākumus, tad viņš atbild par zaudējumiem, ko viņi ar to nodarījuši trešai personai.
1783. Zaudējumu atlīdzības pienākums pāriet arī uz to nodarītāja mantiniekiem, ja likums nenosaka citādi.
1784. Ja ārpus līgumiskām attiecībām kādam nodarīts zaudējums ar otras personas prettiesīgu darbību, tad zaudējuma nodarītājs atbild par visiem zaudējumiem (1772. un 1773.p.).
1785. Ja zaudējumu atlīdzības pienākums izriet no līgumiskas saistības pārkāpuma, tad atlīdzības apmēru noteic šā līguma saturs.
1786. Novērtējot zaudējumus, jāievēro nevien galvenās lietas un tās piederumu vērtība, bet arī pametums, kas netieši nodarīts ar zaudējuma nesēju notikumu, un atrautā peļņa.
1787. Aprēķinot atrauto peļņu, nav jāņem par pamatu tikai varbūtības, bet nedrīkst būt šaubu vai vismaz jābūt pierādītam līdz tiesisku pierādījumu paticamības pakāpei, ka šāds pametums cēlies, tieši vai netieši (1773.p.), no tās darbības vai bezdarbības, ar ko zaudējums nodarīts.
1788. Kad nav termiņā samaksāti naudas parādi, kreditors var prasīt kā atlīdzību par atrauto peļņu tikai likumiskos procentus, ja vien nevar noteikti pierādīt, ka viņa ciestie zaudējumi pārsniedz šo procentu summu.
1789. Novērtējot noteiktu lietu, jāievēro nevien tās parastā vērtība, bet arī sevišķā vērtība zaudējuma cietējam. Vērtība, kas pamatojas tikai uz personiskām tieksmēm (873.p.), nav jāievēro.
1790. Novērtējot zaudējumus, griežama vērība arī uz izpildījuma vietu: ja tā bijusi noteikta pašā līgumā, tad jāievēro tā vērtība, kāda atlīdzināmam priekšmetam bijusi šajā vietā; bet ja tā nav bijusi noteikta, tad noteicama tajā vietā pastāvošā cena, kur celta prasība par zaudējumu atlīdzību.
1791. Ja zaudējums cēlies no līgumisku attiecību pārkāpuma un ja līguma izpildījumam bijis noteikts zināms termiņš, tad šis termiņš jāievēro novērtējot zaudējumu. Bet ja līgumā nav bijis noteikts termiņš, tad novērtējot ņemams par pamatu tas laiks, kurā taisīts likumīgā spēkā nācis spriedums par zaudējumu atlīdzību.
1792. Ja zaudējumu atlīdzības prasījums izriet nevis no līgumiskas saistības pārkāpuma, bet no darbības, kas pati par sevi bijusi prettiesīga, tad zaudējuma vērtējums samērojams ar priekšmeta vērtību zaudējuma nodarīšanas laikā.
Agris Bitāns ©

53. Prasījumi mantas prettiesīgu bojājumu dēļ
Prasījumi mantas prettiesīgu bojājumu dēļ
zaudējumi sakarā ar svešas lietas patvaļīgu paņemšanu
nav jābūt noteiktai ar spēkā stājušos spriedumu krimināllietā
zaudējumi ir nosakāmi pēc lietas augstākās vērtības
ņēmējs nevar pieprasīt lietai taisītos izdevumus
lieta ir jānodod ar visiem labumiem
2355. Tie paši noteikumi (2354. p.) ir spēkā attiecībā uz atlīdzību par zaudējumu, kas nodarīts ar svešas lietas patvaļīgu paņemšanu, pie kam tomēr jāievēro arī sekojošo (2356. un 2357.) pantu noteikumi.
Attiecībā uz zaudējumu atlīdzību, kas radušies sakarā ar svešu lietu patvaļīgu paņemšanu (zādzību) ir jāpiemēro gan p. noteiktie vispārējie zaudējumu atlīdzības noteikumi, gan arī papildus p. un p. noteikumi.
2356. Ja nozagtās lietas vairs nav vai ja tā ir sabojāta, tad cietušais var prasīt no vainīgā šās lietas augstāko cenu, kāda tai bijusi no patvaļīgās paņemšanas laika.
  Attiecībā uz nozagto lietu tiek noteikti augstāki atbildības kritēriji nekā ir noteikts 1792.p.. Ja paņemtā lieta iet bojā negadījuma rezultātā vai ja tā tiek nozaudēta vai nozagta vainīgajam, tad paņēmējam ir jāatlīdzina cietušajam zaudējumi paņemtās mantas vērtības (cenas) apmērā. Likums dod tiesības prasīt paņēmējam atlīdzināt paņemtās mantas augstāko vērtību, kas bija paņemtajai mantai no tās paņemšanas laika. Pretstatā p., kas nosaka pienākumu atlīdzināt priekšmeta vērtību, kāda bija uz zaudējumu nodarīšanas brīdi.
 2357. Patvaļīgam ņēmējam nav tiesības prasīt, lai atlīdzina viņa izdevumus lietai, un viņam jāatdod lieta tādā veidā un ar tām labajām īpašībām, kādas tā guvusi jau caur viņu pašu.
  Attiecībā uz patvaļīgu lietu ņēmēju nav piemērojami 866. p. un 867. p. noteikumi par lietai taisīto nepieciešamo vai derīgo izdevumu atlīdzināšanu, pat, ja šādu izdevumu (uzlabojumu) veikšana bija objektīvi nepieciešama. Tā pat patvaļīgam lietas ņēmējam ir jāatdod piesavinātā manta ar visiem (arī pašā ņēmēja veiktajiem) uzlabojumiem un papildinājumiem, kas ir palielinājušas lietas labās īpašības, un paņēmējam nav tiesību prasīt par to jelkādu atlīdzību.
Agris Bitāns ©

54. BEIGAS
Agris Bitāns ©