1. ES tiesību pārākums un
tiešā iedarbība

2. Pārskats Pārākums: Van Gend en Loos Costa v ENEL Handelsgesellschaft
Dalībvalstu reakcija

3. Pārākums - Van Gend en Loos
“EEK līguma mērķis, kas vērsts uz to, lai nodibinātu kopēju tirgu, kura darbība tieši skar Kopienas dalībvalstu valstspiederīgos, nozīmē to, ka šis līgums ir kas vairāk nekā tikai nolīgums, kas radītu savstarpējās saistības vienīgi starp līgumslēdzējām valstīm.
[...]
Šī iecere ir apstiprināta arī preambulā Līgumam, kas attiecas ne tikai uz valdībām, bet arī uz valstu iedzīvotājiem un kas, konkrētāk, rada struktūras, kam piešķirtas suverēnas tiesības [...]
No iepriekšminētā var secināt, ka Kopiena veido jaunu starptautisko tiesību tiesisko kārtību, kurai par labu valstis, kaut arī tikai dažās jomās, ir ierobežojušas savas suverēnās tiesības un kuras subjekti ir ne tikai dalībvalstis, bet arī to valstspiederīgie.

4. Pārākums – Costa v ENEL 6/64 Costa v ENEL:
“Atšķirībā no parastajiem starptautiskajiem līgumiem, ar EEK līgumu ir izveidota tiesību sistēma, kas, Līgumam stājoties spēkā, ir kļuvusi par dalībvalstu tiesību sistēmas neatņemamu sastāvdaļu, un ir saistoša to tiesām.
Uz neierobežotu laiku dibinot Kopienu, kurai ir pašai savas iestādes, tiesībsubjektība, tiesībspēja un spēja būt starptautiski pārstāvētai un it īpaši reālas pilnvaras, kas izriet no suverenitātes ierobežošanas vai arī valsts pilnvaru nodošanas Kopienai, dalībvalstis, kaut arī tikai dažās nozarēs, ierobežoja savas suverēnās tiesības un tādējādi radīja tiesību aktu kopumu, kas ir saistošs gan attiecīgo valstu pilsoņiem, gan pašām valstīm.
Ar Kopienu saistīto noteikumu un Līguma burta un gara integrēšana valstu tiesībās nepieļauj iespēju, ka valstu vēlāk noteiktiem vienpusējiem pasākumiem varētu būt augstāks spēks nekā tiesību sistēmai, ko valstis savstarpēji pieņēmušas, un tādējādi šādi pasākumi nevar būt pretrunā minētai tiesību sistēmai. Kopienas tiesību piemērošana nedrīkst būt dažādās valstīs atšķirīga atkarībā no valstu pieņemtajiem tiesību aktiem, jo tas apdraudētu Līguma 5. panta 2. punktā minēto mērķu īstenošanu un radītu diskrimināciju, ko aizliedz 7. pants.

5. Pārākums – Costa v ENEL2
Saistības, ko valstis uzņēmušās, noslēdzot Kopienas dibināšanas līgumu, nebūtu beznosacījumu saistības, bet gan tikai nosacītas saistības, ja tās varētu apstrīdēt ar turpmākiem iespējamiem parakstītāju tiesību aktiem.
Kopienas tiesību augstāko spēku apstiprina 189. pants (249), kas nosaka, ka regula ir “saistoša” un ka tā ir “tieši piemērojama visās dalībvalstīs”.Šim noteikumam, uz kuru neattiecas nekādas atrunas, nebūtu jēgas, ja kāda valsts varētu vienpusēji atcelt tā iedarbību ar kādu tiesību aktu, kas būtu ar augstāku spēku nekā Kopienas tiesību akti.
Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, tiesības, kas izriet no Līguma, t.i., neatkarīga tiesību avota, to specifikas un oriģinalitātes dēļ nevar pretstatīt kādam valsts tiesību aktam, nezaudējot Kopienas tiesību būtību un neliekot apšaubīt Kopienas juridisko pamatu.
Valstu pāreja no savas iekšējās tiesību sistēmas uz Kopienas tiesību sistēmu, kurā tiesības un pienākumi izriet no Līguma noteikumiem, rada pastāvīgu suverēno tiesību ierobežojumu, kam ir augstāks spēks nekā visiem turpmākiem vienpusējiem aktiem, kas nav saderīgi ar Kopienas koncepciju.”

6. Pārākums – Costa v ENEL3 EST argumenti:
Jauna tiesību sistēma, kura ir daļa no DV tiesību sistēmām
Suverenitāte ir nodota pastāvīgi
DV tiesību pārākums neļautu realizēt līguma mērķus (efektivitātes princips).
EK līguma pienākumi faktiski nebūtu saistoši, ja DV varētu pieņemt un piemērot atšķirīgu regulējumu
EK līguma189.p. (LESD 288.p.) būtu bezjēdzīgs, ja DV varētu piemērot pretējas nacionālās normas.

7. Pārākums - Handelsgesellschaft
“3. RECOURSE TO THE LEGAL RULES OR CONCEPTS OF NATIONAL LAW IN ORDER TO JUDGE THE VALIDITY OF MEASURES ADOPTED BY THE INSTITUTIONS OF THE COMMUNITY WOULD HAVE AN ADVERSE EFFECT ON THE UNIFORMITY AND EFFICACY OF COMMUNITY LAW . THE VALIDITY OF SUCH MEASURES CAN ONLY BE JUDGED IN THE LIGHT OF COMMUNITY LAW . IN FACT, THE LAW STEMMING FROM THE TREATY, AN INDEPENDENT SOURCE OF LAW, CANNOT BECAUSE OF ITS VERY NATURE BE OVERRIDDEN BY RULES OF NATIONAL LAW, HOWEVER FRAMED, WITHOUT BEING DEPRIVED OF ITS CHARACTER AS COMMUNITY LAW AND WITHOUT THE LEGAL BASIS OF THE COMMUNITY ITSELF BEING CALLED IN QUESTION . THEREFORE THE VALIDITY OF A COMMUNITY MEASURE OR ITS EFFECT WITHIN A MEMBER STATE CANNOT BE AFFECTED BY ALLEGATIONS THAT IT RUNS COUNTER TO EITHER FUNDAMENTAL RIGHTS AS FORMULATED BY THE CONSTITUTION OF THAT STATE OR THE PRINCIPLES OF A NATIONAL CONSTITUTIONAL STRUCTURE .”

8. Tiešā iedarbība: Jēdziens LESD līguma pantu tiešā iedarbība
Regulas un lēmumi
Direktīvas
Vertikālā un horizontālā tiešā iedarbība
Jēdziens “valsts”
“Netiešais efekts”
Valsts atbildība par direktīvu neieviešanu
Gadījuma rakstura (incidental) tiešā iedarbība

9. Terminoloģija Tiešā piemērojamība Tiešā iedarbība
Angļu: direct applicability
Franču: applicabilité
Tiešā iedarbība
Angļu: direct effect
Franču: effet direct

10. Tiešā piemērojamība
Nozīmē to, ka ES tiesības ir spēkā dalībvalstīs kā daļa no valsts iekšējām tiesībām un to realizācijai nav nepieciešams tiesību aktus ieviest nacionālajās tiesībās ar atsevišķu tiesību aktu palīdzību.
Tiešā piemērojamība piemīt:
Primārajām tiesībām
Regulām

11. Tiešā iedarbība:
Tiešā iedarbība nozīmē to, ka ES tiesību norma rada tiesības un pienākumus fiziskām un juridiskām personām un uz šādu normu persona var atsaukties nacionālajā tiesā
Tiešā iedarbība piemīt jebkurai normai, kas atbilst noteiktajiem kritērijiem

12. LESD tiešās iedarbības kritēriji
Van Gend en Loos - tiesību norma ir tieši iedarbīga, ja tā
Saturiskā ziņā ir skaidra
Saturiskā ziņā nav ierobežota jeb saistīta ar nosacījumiem
Nav atkarīga no ES institūciju vai dalībvalstu turpmāk veiktām darbībām vai pasākumiem

13. “Norma ir skaidra” Norma ir viennozīmīga un precīza (self-executing):
Personu loks, uz kurām norma attiecas
Piešķirto tiesību [minimālais] saturs
Kam tiek uzlikts pienākums

14. “nav atkarīga no turpmāk veiktām darbībām”
Lai norma stātos spēkā un būtu praktiski piemērojama nav nepieciešams, lai dalībvalstis veiktu papildus darbības vai pasākumus
Piemēram: nav nepieciešama jaunu institūciju izveidošana, naudas līdzekļu paredzēšana budžetā un tml.

15. Regulu tiešā iedarbība
LESD 288.p.:
Lai veiktu savu uzdevumu, Eiropas Parlaments kopā ar Padomi, kā arī Padome un Komisija saskaņā ar šā Līguma noteikumiem pieņem regulas, direktīvas un lēmumus, kā arī sniedz ieteikumus vai atzinumus.
Regulas ir vispārpiemērojamas. Tās uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs.
39/72 Komisija pret Itāliju
Regulām nav nepieciešama ieviešana
DV nedrīkst piemērot regulas tikai daļēji vai selektīvā veidā

16. Lēmumu tiešā iedarbība
9/70 Franz Grad v Finanzamt Traunstein:
“5. [...] ALTHOUGH THE EFFECTS OF A DECISION MAY NOT BE IDENTICAL WITH THOSE OF A PROVISION CONTAINED IN A REGULATION, THIS DIFFERENCE DOES NOT EXCLUDE THE POSSIBILITY THAT THE END RESULT, NAMELY THE RIGHT OF THE INDIVIDUAL TO INVOKE THE MEASURE BEFORE THE COURTS, MAY BE THE SAME AS THAT OF A DIRECTLY APPLICABLE PROVISION OF A REGULATION .

17. Direktīvu tiešā iedarbība
LESD 288.p.:
...
Direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes.

18. Kad direktīva var būt tieši iedarbīga?
EST ir secinājusi, ka par tieši iedarbīgām ir atzīstamas direktīvas:
kas nav ieviestas līdz ieviešanai noteiktā termiņa iestāšanās brīdim (148/78, Pubblico Ministero v. Ratti, 1979)
direktīvas, kuras dalībvalsts ir ieviesusi nepilnīgi (51/76, Verbond van Nederlandse Ondernemingen v. Inspecteur der Invoerrechten en Accijnzen, 1977); vai
ja dalībvalsts direktīvas ieviešanai veiktie pasākumi ir pretrunā ar direktīvā paredzēto rezultātu (C-129/96, Inter – Environnement Wallonie ASBL v. Région Wallone, 1997).

19. Kad direktīva nevar būt tieši iedarbīga?
Kad tā ir nelabvēlīga fiziskām vai juridiskām personām
Valsts nevar atsaukties uz neieviestu vai nepareizi ieviestu direktīvu!
C-168/95, Arcaro, 1996

20. Direktīvu tiešā iedarbība - Pamatojums I
Nepieciešamība nodrošināt direktīvu saistošo spēku
C-41/74, Van Duyn v. Home Office
Valsts nevar atsaukties uz pašas bezdarbību Kopienas tiesību normu ieviešanā, lai tādējādi liegtu indivīdiem tiesības, ko Kopienas tiesības tiem paredz.

21. Direktīvu tiešā iedarbība - Pamatojums II
LESD 288. (bij.189.) pants:
direktīva rada dalībvalstīm pienākumu sasniegt zināmu mērķi, taču katra dalībvalsts pati izvēlas metodes attiecīgā mērķa sasniegšanai.
Tātad:
pēc sava rakstura direktīvu ieviešana ir atkarīga no dalībvalstu turpmākajām darbībām un tāpēc teorētiski nav izpildīti lietā Van Gend uzskaitītie tiešās iedarbības pastāvēšanas kritēriji

22. Direktīvu tiešā iedarbība - Pamatojums III
Bet lietā 148/78, Pubblico Ministero v. Ratti, 1979, EST ir atzinusi, ka:
Pēc direktīvas ieviešanai noteiktā termiņa notecēšanas dalībvalsts zaudē savu rīcības brīvību, izvēloties direktīvas ieviešanas metodi,
un tātad, ja attiecīgās normas ir pietiekami skaidras, tās var būt tieši iedarbīgas

23. Tiešās iedarbības veidi
Valsts
vertikālā
horizontālā
Indivīds
Indivīds

24. Tiešās iedarbības veidi2
Primārās tiesības:
Ir vertikālā tiešā iedarbība
Horizontālā tiešā iedarbība noteiktām normām
ES starptautiskie līgumi
Direktīvas???

25. Direktīvu vertikālā tiešā iedarbība
Direktīvu īpašais raksturs: dalībvalstīm ir pienākums direktīvas pārņemt, nodrošinot attiecīgajā direktīvā aprakstīto mērķu sasniegšanu
Līgums ir noslēgts, valstīm uzņemoties zināmus pienākumus arī pret indivīdiem!
Indivīds var atsaukties uz Kopienas tiesību normu un prasīt, lai valsts institūcijas izpildītu savus pienākumus atbilstoši direktīvas normās aprakstītajam
Secinājums: direktīvas var būt vertikāli tieši iedarbīgas

26. “būt vai nebūt” direktīvu horizontālai iedarbībai?
152/84, Marshall v. Southampton & South West Hampshire Area Health Authority, 1986
ar Līguma 288.pantu direktīvas ir saistošas dalībvalstīm un nevar uzlikt pienākumus indivīdam
Tiesas risinājums
Indivīds var atsaukties uz direktīvām, ceļot prasību arī pret organizācijām vai institūcijām, kuras var tikt atzītas par “valsts institūcijām” (public body)

27. Valsts institūcijas jēdziens I
C-188/89, Foster V. British Gas plc, 1990
Noteikti kritēriji, saskaņā ar kuriem var izlemt, kuras institūcijas uzskatāmas par valsts institūcijām
Ģenerāladvokāts Van Gervens (Van Gerven):
par valsts institūcijām būtu uzskatāmas tikai tās, kuras var iespaidot personu uzvedību attiecīgās direktīvas iedarbības sfērā

28. Valsts institūcijas jēdziens II
EST: par valsts institūciju
neatkarīgi no tās juridiskās formas uzskatāma institūcija,
kurai saskaņā ar valsts izdotu tiesību aktu
ir uzticēta sabiedrisku pakalpojumu sniegšana
un valsts kontrolē šo pakalpojumu sniegšanu,
turklāt šo funkciju veikšanai institūcijai piešķirtas tādas pilnvaras, kas pārsniedz parastos noteikumus, kas regulē attiecības starp indivīdiem

29. Valsts institūcijas jēdziens III
Pašvaldības
Publiskās veselības aprūpes iestādes
Privātās kompānijas, kuras veic sabiedrībai kopumā nozīmīga pakalpojumu sniegšanu: ūdens, gāzes, elektrības piegādi

30. Alternatīvas direktīvu tiešajai iedarbībai
Valsts jēdziena paplašināšana
Direktīvu netiešā iedarbība
Valsts atbildība

31. Direktīvas netiešā iedarbība I
Nacionālo tiesu un iestāžu pienākums interpretēt nacionālās tiesības atbilstoši direktīvām
14/83, von Colson und Kamann, 1984
C-106/89, Marleasing, 1990

32. Direktīvas netiešā iedarbība II
Netiešās iedarbības principa piemērošana nav atkarīga no tā, vai nacionālās normas pieņemtas pirms vai pēc direktīvas pieņemšanas
Direktīvu netiešā iedarbība nacionālo normu interpretēšanā tiek pamatota ar nepieciešamību nodrošināt ES tiesību normu efektīvu īstenošanu.
Atbilstoši spriedumam lietā Marleasing, piemērojot nacionālo tiesību normas, nacionālajām tiesām ir pienākums iespēju robežās ņemt vērā direktīvu tekstu un "garu" neatkarīgi no tā, vai piemērojamā nacionālo tiesību norma tikusi pieņemta pirms vai pēc attiecīgās direktīvas pieņemšanas. Pirms Marleasing lietas tā dēvētais netiešās iedarbības princips formulēts, piemēram, Van Colson lietā. Taču Marleasing lietas iznākums ir īpaši nozīmīgs, jo šajā spriedumā Tiesa norādīja: netiešās iedarbības principa piemērošana nav atkarīga no tā, vai nacionālās normas pieņemtas pirms vai pēc direktīvas pieņemšanas. Kopumā direktīvu netiešā iedarbība nacionālo normu interpretēšanā tiek pamatota ar nepieciešamību nodrošināt Eiropas Kopienu tiesību normu efektīvu īstenošanu atbilstoši Līguma 10. (bij.5.) pantam. Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka uz nacionālo tiesību normu interpretēšanu direktīvas "gara" kontekstā attiecas tā dēvētais interpretācijas zelta likums, proti, nacionālajām tiesām nav uzlikts pienākums iztulkot nacionālo normu pretēji tās jēgai un vārdiskajam formulējumam.

33. Dalībvalstu atbildība
Dalībvalstis ir atbildīgas par nesavlaicīgu vai nepareizu direktīvu ieviešanu
Attiecīgi, indivīds var celt prasību pret dalībvalsti par zaudējumu atlīdzināšanu
Apvienotās lietas C-6 un C-9/90, Frankovich, 1991
Apvienotās lietas C-178, C-179 un C-189/94, Dillenkofer, 1996
Francovish lietā Tiesa norādīja, ka gadījumos, kad netiešās iedarbības princips nav īstenojams, valsts ir atbildīga par zaudējumiem, kas indivīdiem radušies tāpēc, ka dalībvalsts nav direktīvu ieviesusi. Tiesa minēja trīs kritērijus, saskaņā ar kuriem šo principu var piemērot praksē: direktīvai jārada tiesības indivīdiem; šo tiesību saturam jāizriet no direktīvas vārdiskā formulējuma; jāpastāv cēloniskajai saiknei starp zaudējumiem un direktīvas neieviešanu. Valsts atbildības principa nepieciešamību tiesa pamatoja ar to, ka tādējādi indivīdiem netiek atņemtas tiesības, kas tiem paredzētas direktīvā, pat ja dalībvalsts nav veikusi savu pārņemšanas pienākumu. Turklāt Tiesa atsaucās uz Līguma 10.(bij.5.) pantu un 249. (bij.189.) pantu, kā arī norādīja uz Līgumā paredzēto Eiropas Kopienu institūciju atbildību, uzsverot, ka indivīdiem jābūt iespējām gūt atlīdzību neatkarīgi no tā, vai pārkāpumu izdarījusi dalībvalsts vai Kopienas institūcija.
Lai gan sākotnēji valsts atbildības par zaudējumiem princips tika radīts kā risinājums gadījumos, kad direktīvai nepiemita tiešā un netiešā iedarbība, vēlāk tas transformējās par vispārēju principu. Tā Brasserie du Pecheur lietā20 Tiesa norādīja, ka arī Līguma 28. (bij.30.) un 43.(bij.52.) panta neievērošana no dalībvalsts puses var būt par pamatu pienākumam atlīdzināt zaudējumus. Abiem šiem pantiem piemīt tiešā iedarbība, tāpēc nepieciešamību pēc Francovich principa piemērošanas nevar īsti pamatot ar Līguma 10.(bij.5.) pantu un efektivitātes apsvērumiem. Tā vietā Tiesa atsaucās uz līdzību ar Kopienas atbildību atbilstoši Līguma 288.(bij.215.) pantam. Tāpat Tiesa norādīja, ka direktīvas tiešā iedarbība ir tikai minimālā garantija direktīvas iedarbības nodrošināšanai un ka tiešā iedarbība pati par sevi negarantē pilnīgu Eiropas Kopienu tiesību īstenošanu.

34. Vēl alternatīvas? gadījuma rakstura tiešā iedarbība jeb
tiešā iedarbība tā sauktajās trīspusējās situācijās
Atsevišķos gadījumos termiņā neieviestas direktīvas normas var iespaidot tiesisko attiecību regulējumu starp divām privātpersonām
194/94, CIA Security International SA v. Signalson SA and Securitel SPRL, 1996
C-557/07

35. Trīspusējās situācijas I
Trīspusējās situācijas ir tādas, kurās iesaistītas divas fiziskas vai juridiskas personas un valsts pārvaldes iestāde.
direktīva paredz indivīdam tiesības pieprasīt, lai valsts pārvaldes iestāde veiktu konkrētas darbības, kas savukārt rada kādus pienākumus citam indivīdam.
indivīdam, saskaņā ar attiecīgo direktīvu, ir tiesības apstrīdēt pārvaldes iestādes lēmumu, ar kuru citam indivīdam ir piešķirtas kādas tiesības
Triangular situations are characterised by the fact that the direct application of the directive in favour of an individual implies the fulfilment by the authorities of the Member State of an obligation, which has repercussions at least for the factual position of another individual[1]. Thus, if the authorities of a Member State comply with the provisions of a directive, a third party would be inevitably involved and as a result of such compliance will be burdened. [1] DE COCK, supra note 2, p.136.

36. Trīspusējās situācijas II
Neieviestas direktīvas normas tiek ņemtas vērā, risinot strīdu starp privātpersonām, nepiemērojot nacionālo tiesību normas, kuras ir pretrunā ar neieviestās direktīvas normām
Tādējādi, lai gan neieviestās direktīvas normas indivīdiem pienākumus neuzliek, vienai no pusēm zūd nacionālo tiesību normās paredzētās tiesības

37. CIA Security International SA v. Signalson SA and Securitel SPRL
Direktīva 98/3424:
direktīva prasa, lai dalībvalstis Komisijai paziņotu par izstrādātajiem tehnisko noteikumu projektiem un lai šie noteikumi netiktu piemēroti praksē tik ilgi, kamēr Komisija izvērtē to atbilstību Eiropas Kopienu tiesību prasībām
Faktiski strīds skāra attiecības starp divām privātpersonām
EST: gadījumos, kad par tehniskajiem noteikumiem nav paziņots Komisijai, šie noteikumi tiktu atzīti par nepiemērojamiem attiecībā pret privātpersonām
Lietā CIA Security International SA v. Signalson SA and Securitel SPRL prasītājs vērsās Beļģijas tiesā, mēģinot panākt, lai atbildētājs pārstātu nomelnot prasītāja reputāciju.
Atbildētājs bija apgalvojis, ka pretēji Beļģijas likumos noteiktajām prasībām Beļģijas valsts iestādes nav apstiprinājušas prasītāja izplatītās drošības sistēmas. Prasītājs - CIA Security - atzina, ka tā izplatītās drošības sistēmas nav reģistrētas un apstiprinātas, kā to prasa Beļģijas likumu normas, taču norādīja, ka Beļģijas likumu normas šajā jautājumā neatbilst Eiropas Kopienu tiesību prasībām, jo pretēji direktīvas 83/189 prasībām par attiecīgajām normām nav paziņots Komisijai.
Tiesa norādīja, ka šādos gadījumos nacionālajām tiesām jāatsakās piemērot nacionālos tehniskos noteikumus, kas pretēji direktīvas prasībām nav paziņoti Komisijai. Šo nostāju tiesa pamatoja ar direktīvas mērķi veicināt Līguma 28.(bij.30.) panta iedzīvināšanu, kā arī ar to, ka tieši Komisijai uzticēts pienākums uzraudzīt Līguma ievērošanu.

38. CIA Security lietas norobežošana
nepaziņošana par jaunieviešamām prasībām ir uzskatāma par procesuālu pārkāpumu
tādēļ nepaziņotie noteikumi nevar uzlikt vienai no pusēm kādu pienākumu
Tādējādi direktīva pati par sevi neuzliek pienākumus vienai no pusēm, bet tie izriet no citām nacionālo tiesību normām, kas attiecas uz pusēm, ja direktīvai neatbilstošās normas netiek piemērotas

39. C-443/98, Unilever Italia SpA v. Central Food SpA
Strīds attiecās uz līgumtiesību normām
Prasītājs bija apņēmies atbildētājam piegādāt olīvu eļļas kravu. Kad tā tika piegādāta, atbildētājs atteicās par to maksāt, norādot, ka olīveļļas etiķetes neatbilst Itālijas likumos noteiktajām prasībām
Atšķirībā no CIA Security lietas, Unilever lietā par noteikumu projektu Komisijai bija paziņots, taču pretēji Direktīvas prasībām nebija ievērots periods pēc paziņošanas, kura laikā noteikumi netiek pieņemti un ieviesti praksē

40. C-159/2000, Sapod Audic v. Eco-Emballages S.A.
EST: nacionālās normas, kas nav tikušas paziņotas Komisijai direktīvā noteiktajā kārtībā, nevar regulēt privātpersonu savstarpējās tiesības un pienākumus
Sprieduma kritika:
Neveicina komerciālo risku novēršanu un tiesisko drošību
Uzliek privātpersonām nepamatoti smago pienākumu sekot, vai valsts pārvaldes iestādes paziņojušas Komisijai par kāda nacionālo normu projekta izstrādi

41. C-456/98, Centrosteel Pilnvarojuma līgums
Atbildētājs norādīja, ka līgums nav spēkā, jo neatbilda Itālijas likumos noteiktajām obligātās reģistrācijas prasībām
Prasītājs atsaucās uz direktīvu 86/653, kas kā vienīgo prasību šāda veida līgumiem noteica rakstveida formu.
Direktīva izslēdz tādu nacionālo normu piemērošanu, kas paredz vairāk prasību, nekā nosaka direktīva.
Prasītājs vērsās tiesā, lai panāktu līguma izpildi un saņemtu komisijas maksu, kas tam pienācās saskaņā ar līgumu
Lai gan Tiesas argumentācija atgādināja Marleasing lietā izmantoto, jāņem vērā, ka nav iespējama tāda tiesību normu iztulkošana direktīvas mērķu kontekstā, kas izslēgtu pašu iztulkojamo normu piemērošanu. Tādēļ jāsecina, ka Centrosteel lieta ir nevis netiešās iedarbības principa piemērošanas gadījums, bet gan gadījuma rakstura horizontālās tiešās iedarbības gadījums

42. R. V. Durham County Council, ex parte Huddlestow
Jānošķir:
juridiskus pienākumus, kas ierobežo indivīda rīcības brīvību viņa attiecībās ar citiem indivīdiem, no vienas puses,
attiecas uz tiesiskajām attiecībām starp indivīdiem un tās direktīvas nevar iespaidot, jo direktīvas ir adresētas dalībvalstīm un
nosacījumus, kas paredz, kādos gadījumos indivīds var gūt kādu valsts piešķirtu labumu, no otras puses
ciktāl lieta skar indivīda tiesības un pienākumus pret valsti, tā atrodas direktīvas pieļaujamās iedarbības sfērā