1. kad dalībvalstis nepilda ar Līgumu uzņemtus pienākumus...
Tiešā iedarbība
kad dalībvalstis nepilda ar Līgumu uzņemtus pienākumus...

2. Terminoloģija Tiešā piemērojamība Tiešā iedarbība
Tiešā spēkā esamība (Gatawis, Broks, Bule)
Angļu: direct applicability
Franču: applicabilité
Tiešā iedarbība
Tiešā piemērojamība (Gatawis, Broks, Bule)
Angļu: direct effect
Franču: effet direct

3. Tiešā piemērojamība
Nozīmē to, ka Kopienas tiesības ir spēkā dalībvalstīs kā daļas no valsts iekšējām tiesībām un to realizācijai nav nepieciešams tiesību aktus ieviest nacionālajās tiesībās ar atsevišķu tiesību aktu palīdzību. Kopienas tiesības darbojas visās dalībvalstīs sākot ar to spēkā stāšanās brīdi
Tiešā piemērojamība piemīt:
Primārajām tiesībām
Regulām

4. Tiešā iedarbība: jēdziens
Tiešā iedarbība nozīmē to, ka Kopienas tiesību norma rada tiesības un pienākumus fiziskām un juridiskām personām un uz šādu normu persona var atsaukties nacionālajā tiesā
Tiešā iedarbība piemīt jebkurai normai, kāda atbilst noteiktajiem kritērijiem

5. Kad direktīva var būt tieši iedarbīga?
EKT ir secinājusi, ka par tieši iedarbīgām ir atzīstamas direktīvas:
kas nav ieviestas līdz ieviešanai noteiktā termiņa iestāšanās brīdim (148/78, Pubblico Ministero v. Ratti, 1979)
direktīvas, kuras dalībvalsts ir ieviesusi nepilnīgi (51/76, Verbond van Nederlandse Ondernemingen v. Inspecteur der Invoerrechten en Accijnzen, 1977); vai
ja dalībvalsts direktīvas ieviešanai veiktie pasākumi ir pretrunā ar direktīvā paredzēto rezultātu (C-129/96, Inter – Environnement Wallonie ASBL v. Région Wallone, 1997).

6. Kad direktīva nevar būt tieši iedarbīga?
Kad tā ir nelabvēlīga fiziskām vai juridiskām personām
Attiecīgi, valsts nevar atsaukties uz neieviestu vai nepareizi ieviestu direktīvu!
C-168/95, Arcaro, 1996

7. Tiešās iedarbības kritēriji
Van Gend en Loos (runājot par primāro tiesību tiešo iedarbību)
Tiesību norma ir tieši iedarbīga, kad tā
Saturiskā ziņā ir skaidra
Saturiskā ziņā nav ierobežota jeb saistīta ar nosacījumiem
Nav atkarīga no Kopienas institūciju vai dalībvalstu turpmāk veiktām darbībām vai pasākumiem

8. “Norma ir skaidra” Norma viennozīmīgi un precīzi (self-executing):
Personu loks, uz kurām attiecās norma
Piešķirto tiesību [minimālais] saturs
Kam tiek uzlikts pienākums
Nav obligāti jābūt negatīvam pienākumam

9. “Norma nav saistīta ar nosacījumiem”
Nav paredzētas iespējas dalībvalstīm ieviešot doto normu, noteikt papildu nosacījumus

10. “nav atkarīga no turpmāk veiktām darbībām”
Lai norma stātos spēkā un būtu praktiski piemērojama nav nepieciešams, lai dalībvalstis veiktu papildus darbības vai pasākumus
Piemēram: jaunu institūciju izveidošana, naudas līdzekļu paredzēšana budžetā un tml.

11. No primārām tiesībām līdz direktīvām
Lai gan Van Gend skāra vienīgi Eiropas Kopienu līguma tiešo iedarbību, laika gaitā Tiesas prakse ir skaidrojusi, ka tiešā iedarbība piemīt arī:
regulām,
lēmumiem un
Kopienas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem.
Tomēr pamatjautājums ir vai tiešā iedarbība var būt direktīvām un kādas būtu direktīvu tiešās iedarbības īpašības

12. Pamatojums I Nepieciešamība nodrošināt direktīvu saistošo spēku
C-41/74, Van Duyn v. Home Office, 1974
Valstij nav iespējams atsaukties uz pašas bezdarbību Eiropas Kopienu tiesību normu ieviešanā, lai tādējādi liegtu indivīdiem kādas tiesības, ko tiem paredz Eiropas Kopienu tiesības

13. Pamatojums II Līguma 249. (bij.189.) pants: Tātad:
direktīva rada dalībvalstīm pienākumu sasniegt zināmu mērķi, taču katra dalībvalsts pati izvēlas metodes attiecīgā mērķa sasniegšanai.
Tātad:
pēc sava rakstura direktīvu ieviešana ir atkarīga no dalībvalstu turpmākajām darbībām un tāpēc teorētiski nav izpildīti lietā Van Gend uzskaitītie tiešās iedarbības pastāvēšanas kritēriji

14. Pamatojums III
Bet lietā nr. 148/78, Pubblico Ministero v. Ratti, 1979, EKT ir atzinusi, ka:
Pēc direktīvas ieviešanai noteiktā termiņa notecēšanas dalībvalsts zaudē savu rīcības brīvību, izvēloties direktīvas ieviešanas metodi,
un tātad, ja attiecīgās normas ir pietiekami skaidras, tās var būt tieši iedarbīgas

15. Tiešās iedarbības veidi
Valsts
vertikālā
trīspusējā
horizontālā
Indivīds
Indivīds

16. Vertikālā tiešā iedarbība
Direktīvu īpašais raksturs: dalībvalstīm ir pienākums direktīvas pārņemt, nodrošinot attiecīgajā direktīvā aprakstīto mērķu sasniegšanu
Līgums ir noslēgts, valstīm uzņemoties zināmus pienākumus arī pret indivīdiem!
Indivīds var atsaukties uz Kopienas tiesību normu un prasīt, lai valsts institūcijas izpildītu savus pienākumus atbilstoši direktīvas normās aprakstītajam
EKT nodala vertikālo un horizontālo tiešo direktīvu iedarbību. Vertikālā tiešā iedarbība nozīmē, ka indivīds var atsaukties uz ES tiesību normu un prasīt, lai valsts institūcijas izpildītu savus pienākumus. Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 249.panta trešo daļu direktīvas ir adresētas tikai dalībvalstīm, līdz ar to indivīds var prasīt, lai valsts izpilda savus pienākumus, kas tai noteikti ar direktīvu, ja direktīva nav ieviesta līdz ieviešanai noteiktā termiņa iestāšanās brīdim, ja direktīva ir ieviesta nepilnīgi vai, ja dalībvalsts direktīvas ieviešanai veiktie pasākumi ir pretrunā ar direktīvā paredzēto rezultātu. Indivīds var atsaukties uz direktīvām, ceļot prasību arī pret organizācijām vai institūcijām, kuras pakļautas valsts kontrolei vai kurām piešķirtas īpašas pilnvaras, lai tās valsts uzraudzībā varētu sniegt sabiedriskus pakalpojumus.[11] Horizontālā tiešā iedarbība pastāv tad, ja ES tiesību norma uzliek pienākumus indivīdam, un šo pienākumu izpildi var pieprasīt citi indivīdi.[12] Tomēr EKT vairākos savos spriedumos ir norādījusi, ka direktīvām šāda iedarbība nevar piemist.

17. Horizontālā tiešā iedarbība
Horizontālā tiešā iedarbība pastāv tad, ja ES tiesību norma uzliek pienākumus indivīdam, un šo pienākumu izpildi var pieprasīt citi indivīdi
(127/73, Belgische Radio en Televisie v. SV SABAM and NV Fonior, 1974):
horizontālā tiešā iedarbība piemīt Līguma 81.(bij. 85.) pantam, kas aizliedz noslēgt vienošanos, kura kaitē konkurencei kopējā tirgū
Tomēr EKT vairākos savos spriedumos ir norādījusi, ka
direktīvām horizontālā iedarbība nevar piemist

18. “būt vai nebūt” horizontālai iedarbībai?
152/84, Marshall v. Southampton & South West Hampshire Area Health Authority, 1986
ar Līguma 249.pantu direktīvas ir saistošas dalībvalstīm un nevar uzlikt pienākumus indivīdam
neieviestām direktīvām iedarbība varētu būt vienīgi attiecībā uz personām, kas varētu iespaidot attiecīgās direktīvas ieviešanas procesu
Piemēram, Marshall lietā prasītāja atsaucās uz direktīvu, kuras mērķis bija novērst dzimumu diskrimināciju. Prasība tika celta pret veselības pārvaldi, kurā prasītāja bija nostrādājusi četrdesmit gadus. Savā spriedumā Tiesa paplašināja "valsts institūcijas" jēdzienu un norādīja, ka arī veselības pārvalde ir valsts institūcija
Turklāt arguments tam, ka nav pieļaujama direktīvu horizontālā tiešā iedarbība, savulaik bija tas, ka sākotnēji direktīvas netika publicētas, tātad privātpersonām nebija iespējams ar tām iepazīties. Šis jautājums ir atrisināts, veicot labojumus Līguma 254. (bij.191) pantā un nosakot, ka arī direktīvas, tāpat kā regulas, ir jāpublicē. Tiek izteiktas bažas arī par to, ka, piešķirot direktīvām horizontālo tiešo iedarbību, tiktu likvidētas atšķirtības starp direktīvām un regulām. Tas nebūtu pieļaujams, jo ir jomas, kurās Eiropas Savienība ir kompetenta pieņemt vienīgi direktīvas, ne regulas. Saskaņā ar Amsterdamas līgumam pievienotā protokola par subsidiaritāti un proporcionalitāti12, izstrādājot Kopienas tiesību aktus, ja iespējams, priekšroka dodama direktīvu izmantošanai, lai iespējami vairāk jautājumu tiktu atrisināti dalībvalsts līmenī. Vienlaikus šādu argumentu var apstrīdēt, tādēļ ka pieņemot direktīvu, tiešā iedarbība tai iespējama vienīgi pēc direktīvas ieviešanai paredzētā termiņa notecēšanas.

19. Argumenti “par”
horizontālās tiešās iedarbības noraidīšana un ar to saistītā valsts institūcijas jēdziena plaša interpretācija
piemēram, pieļauj situāciju, kurā divu privātpersonu tiesības, piemēram, attiecībās ar darba devēju, var atšķirties atkarībā no tā, vai attiecīgās personas darba devējs ir tā dēvētā valsts institūcija vai ne
Savukārt horizontālās tiešās iedarbības noraidīšana un ar to saistītā valsts institūcijas jēdziena plaša interpretācija, pirmkārt, pieļauj situāciju, kurā divu privātpersonu tiesības, piemēram, attiecībās ar darba devēju, var atšķirties atkarībā no tā, vai attiecīgās personas darba devējs ir tā dēvētā valsts institūcija vai ne. Turklāt, kā minēts iepriekš, nereti atšķirības starp šādiem darba devējiem nebūt nav skaidri izteiktas. Otrkārt, ievērojot dažādās metodes, ko Tiesa izmantojusi, lai apietu pašas noteikto horizontālās tiešās iedarbības aizliegumu, šī pozīcija var novest pie Eiropas Kopienu tiesību iedarbības fragmentarizācijas, kas nebūt neveicina tiesisko skaidrību un iepriekšparedzamību. Tiesas nelokāmā nostāja horizontālās tiešās iedarbības jautājumā var tik skaidrota arī ar tās centieniem pierādīt, ka tā savā interpretācijas darbā kļuvusi daudz konservatīvāka - līdzīgi kā par to liecina Tiesas spriedums Keck lietā.13 Šie centieni savukārt bija atbilde uz dalībvalstu pieaugošo neapmierinātību ar Tiesas visai liberālo nostāju Līguma interpretēšanā.14

20. Tiesas risinājums
Izslēdzot direktīvu horizontālo tiešo iedarbību, radās zināmas pretrunas, tāpēc:
Indivīds var atsaukties uz direktīvām, ceļot prasību arī pret organizācijām vai institūcijām, kuras var tikt atzītas par “valsts institūcijām” (public body)
152/84, Marshall v. Southampton & South West Hampshire Area Health Authority, 1986

21. Alternatīvas tiešai iedarbībai
Valsts jēdziena paplašināšana
Direktīvu netiešā iedarbība
Valsts atbildība

22. Valsts institūcijas jēdziens I
C-188/89, Foster V. British Gas plc, 1990
Noteikti kritēriji, saskaņā ar kuriem var izlemt, kuras institūcijas uzskatāmas par valsts institūcijām
Ģenerāladvokāts Van Gervens (Van Gerven):
par valsts institūcijām būtu uzskatāmas tikai tās, kuras var iespaidot personu uzvedību attiecīgās direktīvas iedarbības sfērā

23. Valsts institūcijas jēdziens II
EKT: par valsts institūciju
neatkarīgi no tās juridiskās formas uzskatāma institūcija,
kurai saskaņā ar valsts izdotu tiesību aktu
ir uzticēta sabiedrisku pakalpojumu sniegšana
un valsts kontrolē šo pakalpojumu sniegšanu,
turklāt šo funkciju veikšanai institūcijai piešķirtas tādas pilnvaras, kas pārsniedz parastos noteikumus, kas regulē attiecības starp indivīdiem

24. Valsts institūcijas jēdziens III
Pašvaldības
Publiskās veselības aprūpes iestādes
Privātās kompānijas, kuras veic sabiedrībai kopumā nozīmīga pakalpojumu sniegšanu: ūdens, gāzes, elektrības piegādi

25. Direktīvas netiešā iedarbība I
Nacionālo tiesu un iestāžu pienākums interpretēt nacionālās tiesības atbilstoši direktīvām
14/83, von Colson und Kamann, 1984
C-106/89, Marleasing, 1990

26. Direktīvas netiešā iedarbība II
Netiešās iedarbības principa piemērošana nav atkarīga no tā, vai nacionālās normas pieņemtas pirms vai pēc direktīvas pieņemšanas
Direktīvu netiešā iedarbība nacionālo normu interpretēšanā tiek pamatota ar nepieciešamību nodrošināt Eiropas Kopienu tiesību normu efektīvu īstenošanu atbilstoši Līguma 10. (bij.5.) pantam
Atbilstoši spriedumam lietā Marleasing, piemērojot nacionālo tiesību normas, nacionālajām tiesām ir pienākums iespēju robežās ņemt vērā direktīvu tekstu un "garu" neatkarīgi no tā, vai piemērojamā nacionālo tiesību norma tikusi pieņemta pirms vai pēc attiecīgās direktīvas pieņemšanas. Pirms Marleasing lietas tā dēvētais netiešās iedarbības princips formulēts, piemēram, Van Colson lietā. Taču Marleasing lietas iznākums ir īpaši nozīmīgs, jo šajā spriedumā Tiesa norādīja: netiešās iedarbības principa piemērošana nav atkarīga no tā, vai nacionālās normas pieņemtas pirms vai pēc direktīvas pieņemšanas. Kopumā direktīvu netiešā iedarbība nacionālo normu interpretēšanā tiek pamatota ar nepieciešamību nodrošināt Eiropas Kopienu tiesību normu efektīvu īstenošanu atbilstoši Līguma 10. (bij.5.) pantam. Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka uz nacionālo tiesību normu interpretēšanu direktīvas "gara" kontekstā attiecas tā dēvētais interpretācijas zelta likums, proti, nacionālajām tiesām nav uzlikts pienākums iztulkot nacionālo normu pretēji tās jēgai un vārdiskajam formulējumam.

27. Direktīvas netiešā iedarbība III
Nacionālo normu iztulkošanu contra legem?
C /98, Oceano Grupo Editorial v. Rocio Murciano Quintero, 2000
Dalībvalsts tiesneša pilnvaru pārsniegšana?
Zināmas šaubas par to, vai netiešās iedarbības princips reizēm neprasa atkāpšanos no nacionālās normas vārdiskā formulējuma, rada Oceano Grupo Editorial lieta17. Šajā lietā strīds bija par tiesu jurisdikciju noteicošo klauzulu pirkuma līgumā. Atbilstoši piemērojamajām nacionālajām tiesībām jurisdikciju noteicošā klauzula bija pieļaujama, savukārt piemērojamā direktīva šāda veida nosacījumus atzina par nepieļaujamiem. Ģenerāladvokāts norādīja, ka šajā gadījumā nav iespējams iztulkot nacionālās normas atbilstoši direktīvas normām, kā to prasa Marleasing lieta, jo tas nozīmētu nacionālo normu iztulkošanu contra legem. Tiesa tomēr uzskatīja, ka šādas problēmas nepastāv, un izlēma, ka arī šajā gadījumā ir iespējams izmanot netiešās iedarbības principu.

28. Dalībvalstu atbildība
Dalībvalstis ir atbildīgas par nesavlaicīgu vai nepareizu direktīvu ieviešanu
Attiecīgi, indivīds var celt prasību pret dalībvalsti par zaudējumu atlīdzināšanu
Apvienotās lietas C-6 un C-9/90, Frankovich, 1991
Apvienotās lietas C-178, C-179 un C-189/94, Dillenkofer, 1996
Francovish lietā Tiesa norādīja, ka gadījumos, kad netiešās iedarbības princips nav īstenojams, valsts ir atbildīga par zaudējumiem, kas indivīdiem radušies tāpēc, ka dalībvalsts nav direktīvu ieviesusi. Tiesa minēja trīs kritērijus, saskaņā ar kuriem šo principu var piemērot praksē: direktīvai jārada tiesības indivīdiem; šo tiesību saturam jāizriet no direktīvas vārdiskā formulējuma; jāpastāv cēloniskajai saiknei starp zaudējumiem un direktīvas neieviešanu. Valsts atbildības principa nepieciešamību tiesa pamatoja ar to, ka tādējādi indivīdiem netiek atņemtas tiesības, kas tiem paredzētas direktīvā, pat ja dalībvalsts nav veikusi savu pārņemšanas pienākumu. Turklāt Tiesa atsaucās uz Līguma 10.(bij.5.) pantu un 249. (bij.189.) pantu, kā arī norādīja uz Līgumā paredzēto Eiropas Kopienu institūciju atbildību, uzsverot, ka indivīdiem jābūt iespējām gūt atlīdzību neatkarīgi no tā, vai pārkāpumu izdarījusi dalībvalsts vai Kopienas institūcija.
Lai gan sākotnēji valsts atbildības par zaudējumiem princips tika radīts kā risinājums gadījumos, kad direktīvai nepiemita tiešā un netiešā iedarbība, vēlāk tas transformējās par vispārēju principu. Tā Brasserie du Pecheur lietā20 Tiesa norādīja, ka arī Līguma 28. (bij.30.) un 43.(bij.52.) panta neievērošana no dalībvalsts puses var būt par pamatu pienākumam atlīdzināt zaudējumus. Abiem šiem pantiem piemīt tiešā iedarbība, tāpēc nepieciešamību pēc Francovich principa piemērošanas nevar īsti pamatot ar Līguma 10.(bij.5.) pantu un efektivitātes apsvērumiem. Tā vietā Tiesa atsaucās uz līdzību ar Kopienas atbildību atbilstoši Līguma 288.(bij.215.) pantam. Tāpat Tiesa norādīja, ka direktīvas tiešā iedarbība ir tikai minimālā garantija direktīvas iedarbības nodrošināšanai un ka tiešā iedarbība pati par sevi negarantē pilnīgu Eiropas Kopienu tiesību īstenošanu.

29. Vēl alternatīvas? gadījuma rakstura tiešā iedarbība jeb
tiešā iedarbība tā sauktajās trīspusējās situācijās
Atsevišķos gadījumos termiņā neieviestas direktīvas normas var iespaidot tiesisko attiecību regulējumu starp divām privātpersonām
194/94, CIA Security International SA v. Signalson SA and Securitel SPRL, 1996

30. Trīspusējās situācijas I
Trīspusējās situācijas ir tādas, kurās iesaistītas divas fiziskas vai juridiskas personas un valsts pārvaldes iestāde.
direktīva paredz indivīdam tiesības pieprasīt, lai valsts pārvaldes iestāde veiktu konkrētas darbības, kas savukārt rada kādus pienākumus citam indivīdam.
indivīdam, saskaņā ar attiecīgo direktīvu, ir tiesības apstrīdēt pārvaldes iestādes lēmumu, ar kuru citam indivīdam ir piešķirtas kādas tiesības
Triangular situations are characterised by the fact that the direct application of the directive in favour of an individual implies the fulfilment by the authorities of the Member State of an obligation, which has repercussions at least for the factual position of another individual[1]. Thus, if the authorities of a Member State comply with the provisions of a directive, a third party would be inevitably involved and as a result of such compliance will be burdened. [1] DE COCK, supra note 2, p.136.

31. Trīspusējās situācijas II
Neieviestas direktīvas normas tiek ņemtas vērā, risinot strīdu starp privātpersonām, nepiemērojot kādas nacionālo tiesību normas, kuras ir pretrunā ar neieviestās direktīvas normām
Tādējādi, lai gan neieviestās direktīvas normas indivīdiem pienākumus neuzliek, vienai no pusēm zūd nacionālo tiesību normās paredzētās tiesības

32. Nošķiršana no horizontālās tiešās iedarbības I
Direktīvas mērķis
Vides aizsardzība
Dalībvalsts pienākums
Pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu (arī trokšņa līmeņa novērtēšana)
Ja nav veikts IVN prasītājs var:
Vērsties pret valsti (vertikālā tiešā iedarbība)
Vērsties pret operatoru (trīspusējā situācija, jo pienākumu veikt IVN jāparedz NAs)

33. Nošķiršana no horizontālās tiešās iedarbības II
Tiešā iedarbība trīspusējās situācijās nodrošina papildu kontroles mehānismu pār direktīvu ieviešanu
Operatoram nav pienākuma zināt/ievērot direktīvas prasības bet ir jāsaņem atļauja iekārtas izmantošanai
Tieši šeit ir valsts amatpersonu pienākums – šādu atļauju nedod, jo nav veikts IVN

34. CIA Security International SA v. Signalson SA and Securitel SPRL
Direktīva 98/3424:
direktīva prasa, lai dalībvalstis Komisijai paziņotu par izstrādātajiem tehnisko noteikumu projektiem un lai šie noteikumi netiktu piemēroti praksē tik ilgi, kamēr Komisija izvērtē to atbilstību Eiropas Kopienu tiesību prasībām
Faktiski strīds skāra attiecības starp divām privātpersonām
EKT: gadījumos, kad par tehniskajiem noteikumiem nav paziņots Komisijai, šie noteikumi tiktu atzīti par nepiemērojamiem attiecībā pret privātpersonām
Lietā CIA Security International SA v. Signalson SA and Securitel SPRL prasītājs vērsās Beļģijas tiesā, mēģinot panākt, lai atbildētājs pārstātu nomelnot prasītāja reputāciju.
Atbildētājs bija apgalvojis, ka pretēji Beļģijas likumos noteiktajām prasībām Beļģijas valsts iestādes nav apstiprinājušas prasītāja izplatītās drošības sistēmas. Prasītājs - CIA Security - atzina, ka tā izplatītās drošības sistēmas nav reģistrētas un apstiprinātas, kā to prasa Beļģijas likumu normas, taču norādīja, ka Beļģijas likumu normas šajā jautājumā neatbilst Eiropas Kopienu tiesību prasībām, jo pretēji direktīvas 83/189 prasībām par attiecīgajām normām nav paziņots Komisijai.
Tiesa norādīja, ka šādos gadījumos nacionālajām tiesām jāatsakās piemērot nacionālos tehniskos noteikumus, kas pretēji direktīvas prasībām nav paziņoti Komisijai. Šo nostāju tiesa pamatoja ar direktīvas mērķi veicināt Līguma 28.(bij.30.) panta iedzīvināšanu, kā arī ar to, ka tieši Komisijai uzticēts pienākums uzraudzīt Līguma ievērošanu.

35. CIA Security lietas norobežošana
nepaziņošana par jaunieviešamām prasībām ir uzskatāma par procesuālu pārkāpumu
tādēļ nepaziņotie noteikumi nevar uzlikt vienai no pusēm kādu pienākumu
Tādējādi direktīva pati par sevi neuzliek pienākumus vienai no pusēm, bet tie izriet no citām nacionālo tiesību normām, kas attiecas uz pusēm, ja direktīvai neatbilstošās normas netiek piemērotas

36. C-443/98, Unilever Italia SpA v. Central Food SpA
Strīds attiecās uz līgumtiesību normām
Prasītājs bija apņēmies atbildētājam piegādāt olīvu eļļas kravu. Kad tā tika piegādāta, atbildētājs atteicās par to maksāt, norādot, ka olīveļļas etiķetes neatbilst Itālijas likumos noteiktajām prasībām
Atšķirībā no CIA Security lietas, Unilever lietā par noteikumu projektu Komisijai bija paziņots, taču pretēji Direktīvas prasībām nebija ievērots periods pēc paziņošanas, kura laikā noteikumi netiek pieņemti un ieviesti praksē

37. C-159/2000, Sapod Audic v. Eco-Emballages S.A.
EKT: nacionālās normas, kas nav tikušas paziņotas Komisijai direktīvā noteiktajā kārtībā, nevar regulēt privātpersonu savstarpējās tiesības un pienākumus
Sprieduma kritika:
Neveicina komerciālo risku novēršanu un tiesisko drošību
Uzliek privātpersonām nepamatoti smago pienākumu sekot, vai valsts pārvaldes iestādes paziņojušas Komisijai par kāda nacionālo normu projekta izstrādi
Protams, tas nekādi neveicina komerciālo risku novēršanu un tiesisko drošību, turklāt uzliek privātpersonām nepamatoti smago pienākumu sekot, vai valsts pārvaldes iestādes paziņojušas Komisijai par kāda nacionālo normu projekta izstrādi.

38. C-456/98, Centrosteel Pilnvarojuma līgums
Atbildētājs norādīja, ka līgums nav spēkā, jo neatbilda Itālijas likumos noteiktajām obligātās reģistrācijas prasībām
Prasītājs atsaucās uz direktīvu 86/653, kas kā vienīgo prasību šāda veida līgumiem noteica rakstveida formu.
Direktīva izslēdz tādu nacionālo normu piemērošanu, kas paredz vairāk prasību, nekā nosaka direktīva.
Prasītājs vērsās tiesā, lai panāktu līguma izpildi un saņemtu komisijas maksu, kas tam pienācās saskaņā ar līgumu
Lai gan Tiesas argumentācija atgādināja Marleasing lietā izmantoto, jāņem vērā, ka nav iespējama tāda tiesību normu iztulkošana direktīvas mērķu kontekstā, kas izslēgtu pašu iztulkojamo normu piemērošanu. Tādēļ jāsecina, ka Centrosteel lieta ir nevis netiešās iedarbības principa piemērošanas gadījums, bet gan gadījuma rakstura horizontālās tiešās iedarbības gadījums

39. R. V. Durham County Council, ex parte Huddlestow
Jānošķir:
juridiskus pienākumus, kas ierobežo indivīda rīcības brīvību viņa attiecībās ar citiem indivīdiem, no vienas puses,
attiecas uz tiesiskajām attiecībām starp indivīdiem un tās direktīvas nevar iespaidot, jo direktīvas ir adresētas dalībvalstīm un
nosacījumus, kas paredz, kādos gadījumos indivīds var gūt kādu valsts piešķirtu labumu, no otras puses
ciktāl lieta skar indivīda tiesības un pienākumus pret valsti, tā atrodas direktīvas pieļaujamās iedarbības sfērā